MākslaTēlotājmāksla

Tēlotājmākslas žanri

Jau no laika gala, kad vizuālā māksla ienāca mūsu dzīvēs, bija iespēja novērot atsevišķas tēmas, kas bija izplatītas mākslas darbos. Atkarībā no mākslas tematikas tika klasificēti darbi dažādos žanros. Tagad, kad mākslai nav robežu, māksliniekiem ir iespēja izpausties un attēlot savā mākslas darbā jebko. Šī iemesla dēļ tēlotājmākslā tiek radīti arvien jauni žanri, apakšžanri, kā arī tos klasificēt kļūst arvien grūtāk. Kaut gan daži no šiem žanriem ir ļoti izplatīti un tos var saukt par vizuālās mākslas pamata žanriem.

Kā jau var noprast, visizplatītākais tēlotājmākslas žanrs ir portrets. Cilvēki, kuri nav ļoti iesaistīti mākslā, portretu saprot kā cilvēka sejas attēlojumu uz kāda mākslas darba, toties šis jēdziens ir nedaudz plašāks. Portrets ir jebkāds vizuālās mākslas darbs, kurā ir atveidots cilvēks, kaut arī ja ir attēlotas tikai viņam raksturīgās īpašības. Šim žanram portrets ir arī vairāki apakšžanri, kā parastais portrets, grupas portrets, dubultportrets, toties šajos darbos cilvēkam jābūt kā centrālajam objektam. Portrets var būt arī abstrakts, stilizēts, kad neattēlo cilvēku tādā veidolā, kāds tas ir redzams reālajā dzīvē. Vēsturē portreti tika gleznoti tikai augstākajām personām, tādām, kā aristokrātiem, bet laikam ejot arī parastiem cilvēkiem bija iespēja izveidot portretu sev un savai ģimenei. Kā jau paredzams, šis mākslas žanrs laikam mainoties, arī pats ir mainījies un katrā laika posmā ir bijušas citādākas raksturīgākās pazīmes.

Mākslas žanru, kura centrā arī ir cilvēks, toties tas ir kails, sauc par aktu. Jau no pirmsākumiem šis žanrs tiek iedalīts divās kategorijās. Šīs kategorijas ir sievietes akts un vīrieša akts. Tiek uzskatīts, ka šāds iedalījums radies tādēļ, jo māksliniekam, kurš glezno aktu, mākslas darbā galvenais uzsvars jāliek uz skaistuma etalonu un estētiskajām vērtībām. Un šīs īpašības sievietēm un vīriešiem ir ļoti atšķirīgas. No sākuma gleznoja tikai tādus ķermeņus, kuri tika uzskatīti par skaistuma paraugu, toties vēlāk šī mākslas žanra būtība tika mainīta. Vēlāk tika gleznoti dažādi ķermeņi, ar dažādām īpašībām. Autoram vissvarīgākais bija parādīt savu domu ar izteiksmes līdzekļiem.

Ja darbā ir redzami cilvēki, toties tā centrā redzama un ir attēlota kāda darbība, tad šis nav portrets, bet sadzīves žanrs. Šis žanrs nav tik populārs, jo tiek attēloti sadzīves notikumi un ir vēsturiski mazsvarīgi. Šī žanra pamatā ir realitāte. Šie bija retie darbi, kad tika attēlota realitāte, nevis idealizācija, kas tika attēlots citos žanros.

Ainavas no pārējiem žanriem ir visvieglāk atšķirt, jo darbā ir attēloti dabas skati. Ne vienmēr tie būs kalni, upes un lauki, ainavas ietver arī pilsētu vidi. Šajos darbos var būr arī cilvēki, toties cilvēki nav centrālais objekts. Arī šis žanrs tiek pieskaitīts kā viens no senākajiem un laikam ejot ļoti izmainījies. Agrāk tika gleznotas pārsvarā reālas ainavas, toties , mūsdienās šīs ainavas ietver nereālus skatus un var arī ļoti neatbilst realitātei, kādu bijām pieraduši redzēt agrāk. Arī šis žanrs iedalās nedaudz sīkāk. Ja ainavā attēlotas jūras, tad tās sauc par marīnām. Šis atzars tika izveidots, jo ļoti daudzos mākslas darbos tika izmantoti jūras skati. Marīnā ir iespējams redzēt gan jūru, gan pludmali, kā arī visu, kas saistās ar jūru. Tā pat arī kuģi, laivas un zvejnieki tiek piesaistīti pie marīnām. Marīnai arī ir raksturīgs tas pats, kas ainavai.