Tēlotājmākslas žanri

Jau no laika gala, kad vizuālā māksla ienāca mūsu dzīvēs, bija iespēja novērot atsevišķas tēmas, kas bija izplatītas mākslas darbos. Atkarībā no mākslas tematikas tika klasificēti darbi dažādos žanros. Tagad, kad mākslai nav robežu, māksliniekiem ir iespēja izpausties un attēlot savā mākslas darbā jebko. Šī iemesla dēļ tēlotājmākslā tiek radīti arvien jauni žanri, apakšžanri, kā arī tos klasificēt kļūst arvien grūtāk. Kaut gan daži no šiem žanriem ir ļoti izplatīti un tos var saukt par vizuālās mākslas pamata žanriem.

Kā jau var noprast, visizplatītākais tēlotājmākslas žanrs ir portrets. Cilvēki, kuri nav ļoti iesaistīti mākslā, portretu saprot kā cilvēka sejas attēlojumu uz kāda mākslas darba, toties šis jēdziens ir nedaudz plašāks. Portrets ir jebkāds vizuālās mākslas darbs, kurā ir atveidots cilvēks, kaut arī ja ir attēlotas tikai viņam raksturīgās īpašības. Šim žanram portrets ir arī vairāki apakšžanri, kā parastais portrets, grupas portrets, dubultportrets, toties šajos darbos cilvēkam jābūt kā centrālajam objektam. Portrets var būt arī abstrakts, stilizēts, kad neattēlo cilvēku tādā veidolā, kāds tas ir redzams reālajā dzīvē. Vēsturē portreti tika gleznoti tikai augstākajām personām, tādām, kā aristokrātiem, bet laikam ejot arī parastiem cilvēkiem bija iespēja izveidot portretu sev un savai ģimenei. Kā jau paredzams, šis mākslas žanrs laikam mainoties, arī pats ir mainījies un katrā laika posmā ir bijušas citādākas raksturīgākās pazīmes.

Mākslas žanru, kura centrā arī ir cilvēks, toties tas ir kails, sauc par aktu. Jau no pirmsākumiem šis žanrs tiek iedalīts divās kategorijās. Šīs kategorijas ir sievietes akts un vīrieša akts. Tiek uzskatīts, ka šāds iedalījums radies tādēļ, jo māksliniekam, kurš glezno aktu, mākslas darbā galvenais uzsvars jāliek uz skaistuma etalonu un estētiskajām vērtībām. Un šīs īpašības sievietēm un vīriešiem ir ļoti atšķirīgas. No sākuma gleznoja tikai tādus ķermeņus, kuri tika uzskatīti par skaistuma paraugu, toties vēlāk šī mākslas žanra būtība tika mainīta. Vēlāk tika gleznoti dažādi ķermeņi, ar dažādām īpašībām. Autoram vissvarīgākais bija parādīt savu domu ar izteiksmes līdzekļiem.

Ja darbā ir redzami cilvēki, toties tā centrā redzama un ir attēlota kāda darbība, tad šis nav portrets, bet sadzīves žanrs. Šis žanrs nav tik populārs, jo tiek attēloti sadzīves notikumi un ir vēsturiski mazsvarīgi. Šī žanra pamatā ir realitāte. Šie bija retie darbi, kad tika attēlota realitāte, nevis idealizācija, kas tika attēlots citos žanros.

Ainavas no pārējiem žanriem ir visvieglāk atšķirt, jo darbā ir attēloti dabas skati. Ne vienmēr tie būs kalni, upes un lauki, ainavas ietver arī pilsētu vidi. Šajos darbos var būr arī cilvēki, toties cilvēki nav centrālais objekts. Arī šis žanrs tiek pieskaitīts kā viens no senākajiem un laikam ejot ļoti izmainījies. Agrāk tika gleznotas pārsvarā reālas ainavas, toties , mūsdienās šīs ainavas ietver nereālus skatus un var arī ļoti neatbilst realitātei, kādu bijām pieraduši redzēt agrāk. Arī šis žanrs iedalās nedaudz sīkāk. Ja ainavā attēlotas jūras, tad tās sauc par marīnām. Šis atzars tika izveidots, jo ļoti daudzos mākslas darbos tika izmantoti jūras skati. Marīnā ir iespējams redzēt gan jūru, gan pludmali, kā arī visu, kas saistās ar jūru. Tā pat arī kuģi, laivas un zvejnieki tiek piesaistīti pie marīnām. Marīnai arī ir raksturīgs tas pats, kas ainavai.

Tēlotājmāksla islāma kultūrā

Feodālisma laikmetā, arābu valstu tautas, sniedza milzu ieguldījumu pasaules civilizācijas attīstībā. Arābijas, Sīrijas, Irākas, Ēģiptes, Tunisas, Alžīras, Marokas un mauru Spānijas viduslaiku kultūra bija svarīgs, progresīvs solis cilvēces attīstībā. Turklāt, arābi mācēja saglabāt (it īpaši zinātnes jomā) un nodot nākamajām paaudzēm daudz vērtīgu sasniegumu antīkajā mākslā. Tauta, kas apdzīvo Arābijas pussalu, kultūra ir pazīstama jau kopš seniem laikiem. Antīkie ģeogrāfi sauca dienvidu Arābiju par “laimīgo”. Šeit, pirmajos tūkstoš gados pirms mūsu ēras eksistēja bagātas vergturu valstis.

Zināmu ietekmi uz viduslaiku tautu attīstību, kas piederēja pie islāma kultūras, atstāja arī reliģija. Islāma izplatīšanās apliecināja monoteismu – ticību vienam dievam. Musulmaņu uzskatam par pasauli, kā par dieva radītu veselumu, bija liela nozīme raksturīgas estētiskās idejas veidošanā par “To”, it kā kopā nesaistītu, bet tajā pašā laikā vienotu visumu.

Islāms, tieši tāpat, kā visas viduslaiku reliģijas, attaisnoja feodālo ekspluatāciju un mudināja būt paklausīgiem valsta vadonim – kalifam. Neskatoties uz to, uzskati par pasauli un estētiskās cilvēku attiecības viduslaiku Austrumos nevar nosaukt tikai par reliģioziem priekštatiem. Viduslaiku cilvēku apziņā un viņu mākslinieciskajā domāšanā dzīvoja pretrunīgi uzskati par reliģijas tendencēm un reālo priekštatu par pasauli. Viens no slavenākajiem, tā laika zinātniekiem un filozofiem Avicenna atzina ne tikai dievišķās pasaules eksistēšanu, bet arī zinātniski – filozofisko zināšanu eksistēšanu neatkarīgi no reliģijas ticības. Daudzi, slavenie viduslaiku filozofi , apliecināja cilvēka gribasspēka un saprāta spēku, reālās pasaules vērtību, kaut gan parasti, atklāti nepauda savas ateisma pozīcijas.

Tēlotājmāksla islāma kultūra

Tēlotājmāksla arābu valstīs, tieši tāpat kā citās Austrumu viduslaiku valstīs, ir cieši saistīta ar attieksmi pret svētbildēm. Islāms noliedz iespējas attēlot dievības. Korānā, visticamāk, attēlotos seno cilšu dievus, sauc par sātana apsēstību. Kultu ēkās, bija stingri aizliegts izvietot cilvēku attēlus. Korāns un citas teoloģiskās grāmatas, tika rotātas tikai ar ornamentiem. Bet, sākotnēji, islāmā nebija reliģiozi noformēta likuma, kas aizliedza attēlot dzīvas būtnes. Tikai vēlāk, visticamāk, IX – X gadsimtā attieksme pret svētbildēm, tika izmantota lai aizliegtu noteiktas kategorijas attēlus, izskaidrojot to ar sodu pēcnāves dzīvē. Vēsture ir apliecinājusi, ka šie ierobežojumi, ne vienmēr un ne visur tika ievēroti. Viņiem bija nozīme un tie tika stingri ievēroti tikai īpaši pastiprinātas reliģijas uzmanības laikā.

Islāms nekad nav pieļāvis arī cilvēka vai citu zemes radību līdzību ar Dievu. Tieši tāpēc, telotājmāksla tika izslēgta no musulmaņu reliģiozas dzīves un palika tikai par laicīgās dzīves kultūru. Kaut gan Korāns neaizliedza attēlot cilvēkus un dzīvniekus, Muhameds, māksliniekus, kas to attēloja – nosodīja. Piešķirot attēlam reālu formu, cilvēks, it kā apstrīdēja Dieva tiesības uz radošumu un pārkāpa galveno islāma likumu. Kopš IX gadsimta, līdzīgi aizliegumi parādās arī svētajos rakstos, bet vienmēr atradās kāds tulks, kas skaidroja, ka aizliegums neattiecas uz attēlu ka tādu, bet gan uz tā izmantošanu kā pielūgsmes objektu.

Ja nav cilvēka attēla, tad nav arī portretu, ainavu, utt., izņēmums ir tikai grāmatu miniatūras. Nekas tamlīdzīgs musulmaņu mākslā nevarēja būt un arī nebija.

Tomēr, eksistēja arī laicīgā māksla uz kuru šis likums neattiecās. Tika radīti greznuma priekšmeti, pārrakstītas grāmatas, kas tika rotātas ar izcilām, smalkām miniatūrām. Miniatūru māksla lielu uzplaukumu guva Vidusāzijā, kā arī Mogulu impērijā.

Nobeigums nākamajā rakstā.

Tēlotājmāksla islāma kultūrā (2. daļa)

Turpmāk, nerakstītais likums par tēlotājmākslu un skulptūru, tika ievērots ne sevišķi stingri, bet nelielais skaits portretu un statuju, kas tika radītas izņēmuma kārta, nevarēja atstāt nekādu īpašu ietekmi uz mākslas attīstību. Turklāt, tādi darbi tika uzticēti māksliniekiem – kristiešiem. Pie tādiem mākslas darbiem pieder arī tie, kurus kalifi pasūtīja priekš sevis. Piemēram, kalifs Kovarnija, savā pilī novietoja statujas, kurās bija attēlots viņš pats, viņa sievas un verdzenes, kas spēlē uz mūzikas instrumentiem.

Bet, galvenais, islāma idejas nēsātājs bija un palika vārds, mākslinieciski noformēts un simbolu veidā. Galvenais musulmaņu mākslas veids – kaligrāfija un ornaments (arabeska) – vārda attēlošanas māksla un simbola attēlošanas māksla.

Islāms mākslu transformēja ģeometrijā, patstāvīgi pielietoja simetrijas principus, proporcionalitāti, mēroga maiņu lai iegūtu apbrīnojamu māksliniecisku efektu. Ģeometrijas pamatus plaknē zināja katra audēja, pat ja nezināja, tad intuitīvi saprata matemātiku (visticamāk, tas ir ielikts musulmaņu gēnos). Islāma arhitekti, lieliski pārzināja un pielietoja telpas ģeometriju. Ikviens islāma mākslas darbs atšķiras no citiem ne tikai ar precīziem matemātiskiem aprēķiniem, bet arī ar izsmalcinātu gaumi. Tieši tāpēc, piemēram, grāmatas un paklāji, iziet ārpus lietišķās mākslas robežām un kļūst par īstiem mākslas priekšmetiem.

Korāna svētie vārdi rotā māju sienas, arkas, tie ir iekļauti svēto rakstu grāmatās, attēloti uz audumiem, paklājiem, izstrādājumiem no keramikas, stikla, metāla, strūklaku pamatiem, kapu pieminekļiem, citiem vārdiem sakot, uz visa, ar ko musulmaņi saskaras savā ikdienas dzīvē. Šie vārdi iekļāva sevī ticīgā garīgo pasauli, deva viņam patiesu estētisko baudu. Kaligrāfija un ornaments – iekļauj sevī priekšstatus par bezgalīgo daudzveidību un skaistumu, ko ir radījis Allāhs, tāpēc nav brīnums, ka tie kļuva par musulmaņu mākslas pamatiem.

Rodas jautājums, kāpēc aizliegums attēlot dzīvas būtnes noveda līdz ornamenta kultam un iesaldēja tēlotājmākslu uz vairākiem gadsimtiem, kamēr tā ar savu iekšējo spēku neiekaroja patstāvīgu vietu zem saules (pārsvarā tas bija grāmatu miniatūras žanrs).

Negatīva attieksme pret attēliem, kas vēlāk izpaudās kā tēlotājmākslas vajāšana dzima kopā ar Korānu. Tās ir loģiskas, tā laika reliģijas filozofijas sekas.

Dievs, islāmā tika saprasts kā tīrs garīgums, tas bija attīrīts no jebkuriem zemes elementiem un līdzības ar cilvēku. Islāms piedāvāja racionālu, Dieva iepazīšanas ceļu. Aizliegums attēlot Dievu kļuva par aizliegumu attēlot cilvēku. Islāmā cilvēkam nav nekādas vērtības ārpus dievišķās idejas. Ja islāmā tiktu pieļauta cilvēka attēlošana, tas nozīmētu, ka tiek pieļauts kompromiss ar pagāniem. Korāns, piekopjot monoteisma ideju, gala rezultātā nonāca pie aizlieguma attēlot visu dzīvo, tāpēc, ka tas tika uzskatīts par Allāha darbību atdarināšanu.

Tas kalpoja par iemeslu tam, ka islāms vispār aizliedza tēlotājmākslu. Kategoriskais mākslas aizliegums islāmā kļuva par konflikta atspulgu starp divām, sabiedrības apziņas formām – iekšējo reliģijas apziņu un mākslu, bet konkrētāk, tēlotājmākslu un skulptūru. Bet, neskatoties uz naidīgumu un noliedzošo attieksmi, tautas radošo garu nebija iespējams nomākt un iznīcināt.