MākslaTēlotājmāksla

Tēlotājmāksla islāma kultūrā

Feodālisma laikmetā, arābu valstu tautas, sniedza milzu ieguldījumu pasaules civilizācijas attīstībā. Arābijas, Sīrijas, Irākas, Ēģiptes, Tunisas, Alžīras, Marokas un mauru Spānijas viduslaiku kultūra bija svarīgs, progresīvs solis cilvēces attīstībā. Turklāt, arābi mācēja saglabāt (it īpaši zinātnes jomā) un nodot nākamajām paaudzēm daudz vērtīgu sasniegumu antīkajā mākslā. Tauta, kas apdzīvo Arābijas pussalu, kultūra ir pazīstama jau kopš seniem laikiem. Antīkie ģeogrāfi sauca dienvidu Arābiju par “laimīgo”. Šeit, pirmajos tūkstoš gados pirms mūsu ēras eksistēja bagātas vergturu valstis.

Zināmu ietekmi uz viduslaiku tautu attīstību, kas piederēja pie islāma kultūras, atstāja arī reliģija. Islāma izplatīšanās apliecināja monoteismu – ticību vienam dievam. Musulmaņu uzskatam par pasauli, kā par dieva radītu veselumu, bija liela nozīme raksturīgas estētiskās idejas veidošanā par “To”, it kā kopā nesaistītu, bet tajā pašā laikā vienotu visumu.

Islāms, tieši tāpat, kā visas viduslaiku reliģijas, attaisnoja feodālo ekspluatāciju un mudināja būt paklausīgiem valsta vadonim – kalifam. Neskatoties uz to, uzskati par pasauli un estētiskās cilvēku attiecības viduslaiku Austrumos nevar nosaukt tikai par reliģioziem priekštatiem. Viduslaiku cilvēku apziņā un viņu mākslinieciskajā domāšanā dzīvoja pretrunīgi uzskati par reliģijas tendencēm un reālo priekštatu par pasauli. Viens no slavenākajiem, tā laika zinātniekiem un filozofiem Avicenna atzina ne tikai dievišķās pasaules eksistēšanu, bet arī zinātniski – filozofisko zināšanu eksistēšanu neatkarīgi no reliģijas ticības. Daudzi, slavenie viduslaiku filozofi , apliecināja cilvēka gribasspēka un saprāta spēku, reālās pasaules vērtību, kaut gan parasti, atklāti nepauda savas ateisma pozīcijas.

Tēlotājmāksla islāma kultūra

Tēlotājmāksla arābu valstīs, tieši tāpat kā citās Austrumu viduslaiku valstīs, ir cieši saistīta ar attieksmi pret svētbildēm. Islāms noliedz iespējas attēlot dievības. Korānā, visticamāk, attēlotos seno cilšu dievus, sauc par sātana apsēstību. Kultu ēkās, bija stingri aizliegts izvietot cilvēku attēlus. Korāns un citas teoloģiskās grāmatas, tika rotātas tikai ar ornamentiem. Bet, sākotnēji, islāmā nebija reliģiozi noformēta likuma, kas aizliedza attēlot dzīvas būtnes. Tikai vēlāk, visticamāk, IX – X gadsimtā attieksme pret svētbildēm, tika izmantota lai aizliegtu noteiktas kategorijas attēlus, izskaidrojot to ar sodu pēcnāves dzīvē. Vēsture ir apliecinājusi, ka šie ierobežojumi, ne vienmēr un ne visur tika ievēroti. Viņiem bija nozīme un tie tika stingri ievēroti tikai īpaši pastiprinātas reliģijas uzmanības laikā.

Islāms nekad nav pieļāvis arī cilvēka vai citu zemes radību līdzību ar Dievu. Tieši tāpēc, telotājmāksla tika izslēgta no musulmaņu reliģiozas dzīves un palika tikai par laicīgās dzīves kultūru. Kaut gan Korāns neaizliedza attēlot cilvēkus un dzīvniekus, Muhameds, māksliniekus, kas to attēloja – nosodīja. Piešķirot attēlam reālu formu, cilvēks, it kā apstrīdēja Dieva tiesības uz radošumu un pārkāpa galveno islāma likumu. Kopš IX gadsimta, līdzīgi aizliegumi parādās arī svētajos rakstos, bet vienmēr atradās kāds tulks, kas skaidroja, ka aizliegums neattiecas uz attēlu ka tādu, bet gan uz tā izmantošanu kā pielūgsmes objektu.

Ja nav cilvēka attēla, tad nav arī portretu, ainavu, utt., izņēmums ir tikai grāmatu miniatūras. Nekas tamlīdzīgs musulmaņu mākslā nevarēja būt un arī nebija.

Tomēr, eksistēja arī laicīgā māksla uz kuru šis likums neattiecās. Tika radīti greznuma priekšmeti, pārrakstītas grāmatas, kas tika rotātas ar izcilām, smalkām miniatūrām. Miniatūru māksla lielu uzplaukumu guva Vidusāzijā, kā arī Mogulu impērijā.

Nobeigums nākamajā rakstā.