MākslaTēlotājmāksla

Tēlotājmāksla islāma kultūrā (2. daļa)

Turpmāk, nerakstītais likums par tēlotājmākslu un skulptūru, tika ievērots ne sevišķi stingri, bet nelielais skaits portretu un statuju, kas tika radītas izņēmuma kārta, nevarēja atstāt nekādu īpašu ietekmi uz mākslas attīstību. Turklāt, tādi darbi tika uzticēti māksliniekiem – kristiešiem. Pie tādiem mākslas darbiem pieder arī tie, kurus kalifi pasūtīja priekš sevis. Piemēram, kalifs Kovarnija, savā pilī novietoja statujas, kurās bija attēlots viņš pats, viņa sievas un verdzenes, kas spēlē uz mūzikas instrumentiem.

Bet, galvenais, islāma idejas nēsātājs bija un palika vārds, mākslinieciski noformēts un simbolu veidā. Galvenais musulmaņu mākslas veids – kaligrāfija un ornaments (arabeska) – vārda attēlošanas māksla un simbola attēlošanas māksla.

Islāms mākslu transformēja ģeometrijā, patstāvīgi pielietoja simetrijas principus, proporcionalitāti, mēroga maiņu lai iegūtu apbrīnojamu māksliniecisku efektu. Ģeometrijas pamatus plaknē zināja katra audēja, pat ja nezināja, tad intuitīvi saprata matemātiku (visticamāk, tas ir ielikts musulmaņu gēnos). Islāma arhitekti, lieliski pārzināja un pielietoja telpas ģeometriju. Ikviens islāma mākslas darbs atšķiras no citiem ne tikai ar precīziem matemātiskiem aprēķiniem, bet arī ar izsmalcinātu gaumi. Tieši tāpēc, piemēram, grāmatas un paklāji, iziet ārpus lietišķās mākslas robežām un kļūst par īstiem mākslas priekšmetiem.

Korāna svētie vārdi rotā māju sienas, arkas, tie ir iekļauti svēto rakstu grāmatās, attēloti uz audumiem, paklājiem, izstrādājumiem no keramikas, stikla, metāla, strūklaku pamatiem, kapu pieminekļiem, citiem vārdiem sakot, uz visa, ar ko musulmaņi saskaras savā ikdienas dzīvē. Šie vārdi iekļāva sevī ticīgā garīgo pasauli, deva viņam patiesu estētisko baudu. Kaligrāfija un ornaments – iekļauj sevī priekšstatus par bezgalīgo daudzveidību un skaistumu, ko ir radījis Allāhs, tāpēc nav brīnums, ka tie kļuva par musulmaņu mākslas pamatiem.

Rodas jautājums, kāpēc aizliegums attēlot dzīvas būtnes noveda līdz ornamenta kultam un iesaldēja tēlotājmākslu uz vairākiem gadsimtiem, kamēr tā ar savu iekšējo spēku neiekaroja patstāvīgu vietu zem saules (pārsvarā tas bija grāmatu miniatūras žanrs).

Negatīva attieksme pret attēliem, kas vēlāk izpaudās kā tēlotājmākslas vajāšana dzima kopā ar Korānu. Tās ir loģiskas, tā laika reliģijas filozofijas sekas.

Dievs, islāmā tika saprasts kā tīrs garīgums, tas bija attīrīts no jebkuriem zemes elementiem un līdzības ar cilvēku. Islāms piedāvāja racionālu, Dieva iepazīšanas ceļu. Aizliegums attēlot Dievu kļuva par aizliegumu attēlot cilvēku. Islāmā cilvēkam nav nekādas vērtības ārpus dievišķās idejas. Ja islāmā tiktu pieļauta cilvēka attēlošana, tas nozīmētu, ka tiek pieļauts kompromiss ar pagāniem. Korāns, piekopjot monoteisma ideju, gala rezultātā nonāca pie aizlieguma attēlot visu dzīvo, tāpēc, ka tas tika uzskatīts par Allāha darbību atdarināšanu.

Tas kalpoja par iemeslu tam, ka islāms vispār aizliedza tēlotājmākslu. Kategoriskais mākslas aizliegums islāmā kļuva par konflikta atspulgu starp divām, sabiedrības apziņas formām – iekšējo reliģijas apziņu un mākslu, bet konkrētāk, tēlotājmākslu un skulptūru. Bet, neskatoties uz naidīgumu un noliedzošo attieksmi, tautas radošo garu nebija iespējams nomākt un iznīcināt.