MākslaVizuālā māksla

Tēlniecības tehnikas

Kā gleznas, tā arī skulptūras var būt ļoti dažādas. Šie darbi atšķiras ar attēloto tematiku, tā pat arī ar tēliem, kas tiek attēloti. Protams, ir arī dažādi materiāli, veidošanas tehnikas, kuras izmanto, lai veiktu darbu. Toties ja tu vēlies labāk izprast, cik tēlniecība ir plašs jēdziens, būtu vēlams iepazīties ar dažādajām tēlniecības tehnikām.

Pirmā no tēlniecības tehnikām ir grebšana, kas arī ir vispopulārākā tehnika. Tiek izmantots kāds ciets materiāls, kuru grebjot, griežot, kā arī slīpējot iegūst vēlamo skulptūras formu. Pirmā lieta, kas jāizdara, ir jāizvēlas atbilstošais materiāls, tā pamats. Vēlāk sāk grebt un veidot aizvien mazākus objektus, ar tiem izveidojot vissīkākās skulptūras detaļas. Vēlāk to var arī noslīpēt un novīlēt, tādā veidā to padarot maksimāli līdzenu un mazinot izciļņus. Tādā veidā arī skulptūru pielīdzina realitātei un slīpē tik daudz, līdz tā izskatās īsta. Iespēja grebt ir daudzus materiālus, kā piemēram, akmeni, koku, ziloņkaulu, dārgakmeņus, kā arī gliemežvākus un citus materiālus. Toties grebjot dažādus materiālus, arī instrumenti būs dažādi. Ja skulptūru vēlas veidot no akmens, tad vispiemērotākie būs dažādu izmēru metāla katli. Katlus pieliek pie akmens pamata un sitot pa to ar dzelzs āmuriem, akmens šķembas tiek noskaldītas nost. Ja tiek izmantoti lielāki instrumenti, tad tiek atdalīti lielāki gabali no skulptūras un tas darbam liek būt rupjākam. No sākuma izmanto lielākus instrumentus, bet vēlāk, kad lielās daļas ir atdalītas, izmanto mazākus instrumentus, lai iegūtu gludāku un detalizētāku iznākumu. Pēc kalšanas arī skulptūra tiek slīpēta. Attīstoties tehnoloģijām spīpēšana notiek ar speciālām slīpmašīnām, kā arī ar urbjiem un citām elektriskām ierīcēm. Toties agrāk tika izmantotas tikai vīles un smilšpapīri. Arī dārgakmeņu , ziloņkaula un gliemežvāku grebšanā izmanto līdzīgus instrumentus. Toties šajā gadījumā instrumenti ir daudz mazāki, kā arī grebšana parasti notiek, izmantojot lupu vai kādus palielinošos stikliņus. Toties grebjot koku tiek izmantoti zāģi, cirvji un tādi instrumenti. Kokam instrumenti atšķiras, jo koka struktūra ir daudz citādāka, nekā akmenim, kaulam, vai citiem cietākiem materiāliem. Platie katli tiek izmantoti, lai iegūtu asas formas, kā arī slīpējot.

Pretēja tehnika grebšanai ir veidošanas tehnika, kur materiāls netiek nošķelts vai samazināts, bet gluži pretēji – materiāls tiek likts klāt. Šajā tehnikā tiek izmantoti tādi materiāli, kas ir plastiski. Materiāli, kas sacietē – māls, sveķi, kausēts māls, vaska, kā arī ģipsis. Pirmais, kas ir jāizdara, ir jāizveido metāla (var izmantot arī citu materiālu) karkass, kuram apkārt tiek izveidota pati skulptūra no plastiska materiāla. Sākumā izveido aptuveno apvedu, kuram vēlāk tiek liktas klāt lielākas un mazākas detaļas. Visvairāk izmantojamais instruments ir paša mākslinieka pirksti, toties vēlāk, kad tā ir nedaudz sacietējusi, tiek izmantoti dažādi metāla un koka instrumenti, tādā veidā iezīmējot sīkākas detaļas. Parasti izmanto irbuļus, kuriem ir dažādi izmēri un formas. Arī šāda veida un tehnikas skulptūras var būt slīpētas un pulētas, vēlāk tās apstrādājot.

Katrai no tehnikām ir arī sīkākas apakšnozares, kā arī vairākas variācijas, bet ir daudzi veidi, kā mākslinieks var nonākt līdz vēlamajam rezultātam. Sākumā apskatot jebkuru skulptūru būs grūti ievērot, kāda tehnika ir izmantota, grūti saskatīt atšķirības, bet ja atpazīst šīs tehnikas un pārzin to veidus, var rasties lielāka izpratne par tēlniecību. Parasti māksliniekiem ir vieglāk atšķirt citu autoru darbu tehnikas.