Tēlotājmākslas žanri

Jau no laika gala, kad vizuālā māksla ienāca mūsu dzīvēs, bija iespēja novērot atsevišķas tēmas, kas bija izplatītas mākslas darbos. Atkarībā no mākslas tematikas tika klasificēti darbi dažādos žanros. Tagad, kad mākslai nav robežu, māksliniekiem ir iespēja izpausties un attēlot savā mākslas darbā jebko. Šī iemesla dēļ tēlotājmākslā tiek radīti arvien jauni žanri, apakšžanri, kā arī tos klasificēt kļūst arvien grūtāk. Kaut gan daži no šiem žanriem ir ļoti izplatīti un tos var saukt par vizuālās mākslas pamata žanriem.

Kā jau var noprast, visizplatītākais tēlotājmākslas žanrs ir portrets. Cilvēki, kuri nav ļoti iesaistīti mākslā, portretu saprot kā cilvēka sejas attēlojumu uz kāda mākslas darba, toties šis jēdziens ir nedaudz plašāks. Portrets ir jebkāds vizuālās mākslas darbs, kurā ir atveidots cilvēks, kaut arī ja ir attēlotas tikai viņam raksturīgās īpašības. Šim žanram portrets ir arī vairāki apakšžanri, kā parastais portrets, grupas portrets, dubultportrets, toties šajos darbos cilvēkam jābūt kā centrālajam objektam. Portrets var būt arī abstrakts, stilizēts, kad neattēlo cilvēku tādā veidolā, kāds tas ir redzams reālajā dzīvē. Vēsturē portreti tika gleznoti tikai augstākajām personām, tādām, kā aristokrātiem, bet laikam ejot arī parastiem cilvēkiem bija iespēja izveidot portretu sev un savai ģimenei. Kā jau paredzams, šis mākslas žanrs laikam mainoties, arī pats ir mainījies un katrā laika posmā ir bijušas citādākas raksturīgākās pazīmes.

Mākslas žanru, kura centrā arī ir cilvēks, toties tas ir kails, sauc par aktu. Jau no pirmsākumiem šis žanrs tiek iedalīts divās kategorijās. Šīs kategorijas ir sievietes akts un vīrieša akts. Tiek uzskatīts, ka šāds iedalījums radies tādēļ, jo māksliniekam, kurš glezno aktu, mākslas darbā galvenais uzsvars jāliek uz skaistuma etalonu un estētiskajām vērtībām. Un šīs īpašības sievietēm un vīriešiem ir ļoti atšķirīgas. No sākuma gleznoja tikai tādus ķermeņus, kuri tika uzskatīti par skaistuma paraugu, toties vēlāk šī mākslas žanra būtība tika mainīta. Vēlāk tika gleznoti dažādi ķermeņi, ar dažādām īpašībām. Autoram vissvarīgākais bija parādīt savu domu ar izteiksmes līdzekļiem.

Ja darbā ir redzami cilvēki, toties tā centrā redzama un ir attēlota kāda darbība, tad šis nav portrets, bet sadzīves žanrs. Šis žanrs nav tik populārs, jo tiek attēloti sadzīves notikumi un ir vēsturiski mazsvarīgi. Šī žanra pamatā ir realitāte. Šie bija retie darbi, kad tika attēlota realitāte, nevis idealizācija, kas tika attēlots citos žanros.

Ainavas no pārējiem žanriem ir visvieglāk atšķirt, jo darbā ir attēloti dabas skati. Ne vienmēr tie būs kalni, upes un lauki, ainavas ietver arī pilsētu vidi. Šajos darbos var būr arī cilvēki, toties cilvēki nav centrālais objekts. Arī šis žanrs tiek pieskaitīts kā viens no senākajiem un laikam ejot ļoti izmainījies. Agrāk tika gleznotas pārsvarā reālas ainavas, toties , mūsdienās šīs ainavas ietver nereālus skatus un var arī ļoti neatbilst realitātei, kādu bijām pieraduši redzēt agrāk. Arī šis žanrs iedalās nedaudz sīkāk. Ja ainavā attēlotas jūras, tad tās sauc par marīnām. Šis atzars tika izveidots, jo ļoti daudzos mākslas darbos tika izmantoti jūras skati. Marīnā ir iespējams redzēt gan jūru, gan pludmali, kā arī visu, kas saistās ar jūru. Tā pat arī kuģi, laivas un zvejnieki tiek piesaistīti pie marīnām. Marīnai arī ir raksturīgs tas pats, kas ainavai.

Vizuālā māksla Latvijas vēsturē

Latvijas teritorijā 19. gs. un 20. gs. sākumā attīstījās vairāki vizuālās mākslas veidi. Tajā laikā par galvenajiem tika uzskatīti eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tā laika pierastos un tradicionālos medijus sāka nomainīt vai papildināt jaunie mediji. Jaunie mediji radās industriālajā laikmetā.

Glezniecība

Divdimensiju glezniecība un grafika bija visizplatītākais mākslas žanrs telpisko mākslu jomā 19. gs. un 20 gs. sākumā. Eļļas krāsu tehnika bija dominējošā stājglezniecībā. Kā pamatu izmantoja audeklu vai kartonu. Salīdzinoši bieži lietoja temperu un ūdens krāsas, kas ir akvarelis un guaša. Atsevišķus māksliniekus piesaistīja izceļams pastelis. Retāka bija dekoratīvā glezniecība celtņu interjeros. Vispārpieņemts apdares elements bija amatnieciskā interjeru apgleznošana. Tika veidotas arī divdemensiju kompozīcijas, tās veidojot izmantoja izturīgus materiālus. Tika izmantoti tādi materiāli kā krāsains cements vai mozaīkas. Retāk tika izvietotas vitrāžas, kas bija veidotas kā ornamentāls vai figurāls dekors.

Grafika

Ar grafīta zīmuli vai ogli tika veidoti manuālie zīmējumi. Tie tika veidoti studiju un skiču tehnikā, dažkārt arī pabeigtos darbos. Šiem darbiem izmantoja spalvu un tušu uz papīra. Sastopami arī oforti un litogrāfijas iespiedgrafikas nozarēs. Dažkārt mākslinieki lietoja jauno augstspieduma paveidu linogriezumu vai ksilogrāfiju. Daudz laika un darba tika ieguldīts presē, grāmatu grafikā, veidojot ilustrācijas, kā arī karikatūras. Meistari veidoja vinjetes, grāmatu vākus un grāmatzīmes. Izmantojot fotomehāniskās tehnikas tika reproducēta preses un grāmatu grafika. Sāka veidoties plakātu māksla, kas ir svarīga grafikas nozare. Veidojot preču zīmes, grafiskā dizaina elementus, darinot reklāmas u.c. tika lietoti grafiskie mediji.

Tēlniecība

Tikai nedaudzi Latvijas mākslinieki praktizēja tēlniecību kā autonomu mākslas formu. Bieži mīkstus materiālus izmantoja bronzas lējumos bet retāk tos iestrādāja akmenī. Pieprasītāka bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, tā parasti pildīja celtnēm dekorācijas funkcijas. Šim laika posmam raksturīga bija kapu pieminekļu veidošana un plastika. Atsevišķi tēlniecības pieminekļi pildīja publiskās mākslas funkcijas.

Scenogrāfija

Trīsdimensiju, kā arī trīsdimensiju mākslas līdzekļus mākslinieki izmantoja scenogrāfijā. Scenogrāfija ir aizkari, apjomīgas dekorācijas, gleznotas kulises un aizmugures prospekti, kā arī dekorāciju izkārtojums skatuves telpā. Viss tika papildināts ar aktieru tērpu dizainu un gaismas efektiem. Vairāki teātri regulāri darbojās Rīgas un provinces pilsētās. Bija tādi teātri kā Rīgas Latviešu teātris, Rīgas pilsētas teātris, Jaunais Rīgas teātris u.c. Tā kā šie teātri iregulāri darbojās, scenogrāfija bija nepieciešama un svarīgs tā laika mākslas elements.

Fotogrāfija

Arī fotogrāfija perioda beigās sāka iegūt mākslinieciskas funkcijas. Gleznotāji fotogrāfiju izmantoja kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku. Ar fotogrāfijas palīdzību tika arī veidotas fotodarbnīcas, kuras dokumentēja un reprezentēja pasūtītājus. Vizuālo materiālu tagad papildināja fotodarbi, kas tagad pildīja estētiskā efekta funkciju.

Arhitektūra

Gadsimtu mijas arhitektūra bija ļoti plaša un paliekoša nozare. Kopā ar garīgās un praktiskās kultūras vajadzībām saistītām nozarēm, arī arhitektūra bija ļoti nozīmīga. Ļoti ātri pieauga būvniecība un teritoriālā plānošana. Kapitālisma apstākļos tika veidoti jauni parki, ielas, parki, kā arī tika veikta bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem. Dominēja vairākstāvu īres nami, villas, vasarnīcas, kā arī muižas un lauku mājas.

Lietišķā māksla un dizains

Koka, tekstila un keramikas, kā arī ādas un metāla izstrādājumi pārstāvēja lietišķo mākslu tā laika dizainā. Tika veidoti funkcionāli priekšmeti. Tika veidoti aizkari, mēbeles, segas, mēbeļu audumi, trauki, rotaslietas, kā arī pat būvlaukumi. Arī individuāli meistari nodarbojās ar lietišķo mākslu un to darbi izcēlās un rūpnieciskās produkcijas fona.

Tēlniecības tehnikas

Kā gleznas, tā arī skulptūras var būt ļoti dažādas. Šie darbi atšķiras ar attēloto tematiku, tā pat arī ar tēliem, kas tiek attēloti. Protams, ir arī dažādi materiāli, veidošanas tehnikas, kuras izmanto, lai veiktu darbu. Toties ja tu vēlies labāk izprast, cik tēlniecība ir plašs jēdziens, būtu vēlams iepazīties ar dažādajām tēlniecības tehnikām.

Pirmā no tēlniecības tehnikām ir grebšana, kas arī ir vispopulārākā tehnika. Tiek izmantots kāds ciets materiāls, kuru grebjot, griežot, kā arī slīpējot iegūst vēlamo skulptūras formu. Pirmā lieta, kas jāizdara, ir jāizvēlas atbilstošais materiāls, tā pamats. Vēlāk sāk grebt un veidot aizvien mazākus objektus, ar tiem izveidojot vissīkākās skulptūras detaļas. Vēlāk to var arī noslīpēt un novīlēt, tādā veidā to padarot maksimāli līdzenu un mazinot izciļņus. Tādā veidā arī skulptūru pielīdzina realitātei un slīpē tik daudz, līdz tā izskatās īsta. Iespēja grebt ir daudzus materiālus, kā piemēram, akmeni, koku, ziloņkaulu, dārgakmeņus, kā arī gliemežvākus un citus materiālus. Toties grebjot dažādus materiālus, arī instrumenti būs dažādi. Ja skulptūru vēlas veidot no akmens, tad vispiemērotākie būs dažādu izmēru metāla katli. Katlus pieliek pie akmens pamata un sitot pa to ar dzelzs āmuriem, akmens šķembas tiek noskaldītas nost. Ja tiek izmantoti lielāki instrumenti, tad tiek atdalīti lielāki gabali no skulptūras un tas darbam liek būt rupjākam. No sākuma izmanto lielākus instrumentus, bet vēlāk, kad lielās daļas ir atdalītas, izmanto mazākus instrumentus, lai iegūtu gludāku un detalizētāku iznākumu. Pēc kalšanas arī skulptūra tiek slīpēta. Attīstoties tehnoloģijām spīpēšana notiek ar speciālām slīpmašīnām, kā arī ar urbjiem un citām elektriskām ierīcēm. Toties agrāk tika izmantotas tikai vīles un smilšpapīri. Arī dārgakmeņu , ziloņkaula un gliemežvāku grebšanā izmanto līdzīgus instrumentus. Toties šajā gadījumā instrumenti ir daudz mazāki, kā arī grebšana parasti notiek, izmantojot lupu vai kādus palielinošos stikliņus. Toties grebjot koku tiek izmantoti zāģi, cirvji un tādi instrumenti. Kokam instrumenti atšķiras, jo koka struktūra ir daudz citādāka, nekā akmenim, kaulam, vai citiem cietākiem materiāliem. Platie katli tiek izmantoti, lai iegūtu asas formas, kā arī slīpējot.

Pretēja tehnika grebšanai ir veidošanas tehnika, kur materiāls netiek nošķelts vai samazināts, bet gluži pretēji – materiāls tiek likts klāt. Šajā tehnikā tiek izmantoti tādi materiāli, kas ir plastiski. Materiāli, kas sacietē – māls, sveķi, kausēts māls, vaska, kā arī ģipsis. Pirmais, kas ir jāizdara, ir jāizveido metāla (var izmantot arī citu materiālu) karkass, kuram apkārt tiek izveidota pati skulptūra no plastiska materiāla. Sākumā izveido aptuveno apvedu, kuram vēlāk tiek liktas klāt lielākas un mazākas detaļas. Visvairāk izmantojamais instruments ir paša mākslinieka pirksti, toties vēlāk, kad tā ir nedaudz sacietējusi, tiek izmantoti dažādi metāla un koka instrumenti, tādā veidā iezīmējot sīkākas detaļas. Parasti izmanto irbuļus, kuriem ir dažādi izmēri un formas. Arī šāda veida un tehnikas skulptūras var būt slīpētas un pulētas, vēlāk tās apstrādājot.

Katrai no tehnikām ir arī sīkākas apakšnozares, kā arī vairākas variācijas, bet ir daudzi veidi, kā mākslinieks var nonākt līdz vēlamajam rezultātam. Sākumā apskatot jebkuru skulptūru būs grūti ievērot, kāda tehnika ir izmantota, grūti saskatīt atšķirības, bet ja atpazīst šīs tehnikas un pārzin to veidus, var rasties lielāka izpratne par tēlniecību. Parasti māksliniekiem ir vieglāk atšķirt citu autoru darbu tehnikas.

Tēlotājmāksla islāma kultūrā

Feodālisma laikmetā, arābu valstu tautas, sniedza milzu ieguldījumu pasaules civilizācijas attīstībā. Arābijas, Sīrijas, Irākas, Ēģiptes, Tunisas, Alžīras, Marokas un mauru Spānijas viduslaiku kultūra bija svarīgs, progresīvs solis cilvēces attīstībā. Turklāt, arābi mācēja saglabāt (it īpaši zinātnes jomā) un nodot nākamajām paaudzēm daudz vērtīgu sasniegumu antīkajā mākslā. Tauta, kas apdzīvo Arābijas pussalu, kultūra ir pazīstama jau kopš seniem laikiem. Antīkie ģeogrāfi sauca dienvidu Arābiju par “laimīgo”. Šeit, pirmajos tūkstoš gados pirms mūsu ēras eksistēja bagātas vergturu valstis.

Zināmu ietekmi uz viduslaiku tautu attīstību, kas piederēja pie islāma kultūras, atstāja arī reliģija. Islāma izplatīšanās apliecināja monoteismu – ticību vienam dievam. Musulmaņu uzskatam par pasauli, kā par dieva radītu veselumu, bija liela nozīme raksturīgas estētiskās idejas veidošanā par “To”, it kā kopā nesaistītu, bet tajā pašā laikā vienotu visumu.

Islāms, tieši tāpat, kā visas viduslaiku reliģijas, attaisnoja feodālo ekspluatāciju un mudināja būt paklausīgiem valsta vadonim – kalifam. Neskatoties uz to, uzskati par pasauli un estētiskās cilvēku attiecības viduslaiku Austrumos nevar nosaukt tikai par reliģioziem priekštatiem. Viduslaiku cilvēku apziņā un viņu mākslinieciskajā domāšanā dzīvoja pretrunīgi uzskati par reliģijas tendencēm un reālo priekštatu par pasauli. Viens no slavenākajiem, tā laika zinātniekiem un filozofiem Avicenna atzina ne tikai dievišķās pasaules eksistēšanu, bet arī zinātniski – filozofisko zināšanu eksistēšanu neatkarīgi no reliģijas ticības. Daudzi, slavenie viduslaiku filozofi , apliecināja cilvēka gribasspēka un saprāta spēku, reālās pasaules vērtību, kaut gan parasti, atklāti nepauda savas ateisma pozīcijas.

Tēlotājmāksla islāma kultūra

Tēlotājmāksla arābu valstīs, tieši tāpat kā citās Austrumu viduslaiku valstīs, ir cieši saistīta ar attieksmi pret svētbildēm. Islāms noliedz iespējas attēlot dievības. Korānā, visticamāk, attēlotos seno cilšu dievus, sauc par sātana apsēstību. Kultu ēkās, bija stingri aizliegts izvietot cilvēku attēlus. Korāns un citas teoloģiskās grāmatas, tika rotātas tikai ar ornamentiem. Bet, sākotnēji, islāmā nebija reliģiozi noformēta likuma, kas aizliedza attēlot dzīvas būtnes. Tikai vēlāk, visticamāk, IX – X gadsimtā attieksme pret svētbildēm, tika izmantota lai aizliegtu noteiktas kategorijas attēlus, izskaidrojot to ar sodu pēcnāves dzīvē. Vēsture ir apliecinājusi, ka šie ierobežojumi, ne vienmēr un ne visur tika ievēroti. Viņiem bija nozīme un tie tika stingri ievēroti tikai īpaši pastiprinātas reliģijas uzmanības laikā.

Islāms nekad nav pieļāvis arī cilvēka vai citu zemes radību līdzību ar Dievu. Tieši tāpēc, telotājmāksla tika izslēgta no musulmaņu reliģiozas dzīves un palika tikai par laicīgās dzīves kultūru. Kaut gan Korāns neaizliedza attēlot cilvēkus un dzīvniekus, Muhameds, māksliniekus, kas to attēloja – nosodīja. Piešķirot attēlam reālu formu, cilvēks, it kā apstrīdēja Dieva tiesības uz radošumu un pārkāpa galveno islāma likumu. Kopš IX gadsimta, līdzīgi aizliegumi parādās arī svētajos rakstos, bet vienmēr atradās kāds tulks, kas skaidroja, ka aizliegums neattiecas uz attēlu ka tādu, bet gan uz tā izmantošanu kā pielūgsmes objektu.

Ja nav cilvēka attēla, tad nav arī portretu, ainavu, utt., izņēmums ir tikai grāmatu miniatūras. Nekas tamlīdzīgs musulmaņu mākslā nevarēja būt un arī nebija.

Tomēr, eksistēja arī laicīgā māksla uz kuru šis likums neattiecās. Tika radīti greznuma priekšmeti, pārrakstītas grāmatas, kas tika rotātas ar izcilām, smalkām miniatūrām. Miniatūru māksla lielu uzplaukumu guva Vidusāzijā, kā arī Mogulu impērijā.

Nobeigums nākamajā rakstā.

Tēlotājmāksla islāma kultūrā (2. daļa)

Turpmāk, nerakstītais likums par tēlotājmākslu un skulptūru, tika ievērots ne sevišķi stingri, bet nelielais skaits portretu un statuju, kas tika radītas izņēmuma kārta, nevarēja atstāt nekādu īpašu ietekmi uz mākslas attīstību. Turklāt, tādi darbi tika uzticēti māksliniekiem – kristiešiem. Pie tādiem mākslas darbiem pieder arī tie, kurus kalifi pasūtīja priekš sevis. Piemēram, kalifs Kovarnija, savā pilī novietoja statujas, kurās bija attēlots viņš pats, viņa sievas un verdzenes, kas spēlē uz mūzikas instrumentiem.

Bet, galvenais, islāma idejas nēsātājs bija un palika vārds, mākslinieciski noformēts un simbolu veidā. Galvenais musulmaņu mākslas veids – kaligrāfija un ornaments (arabeska) – vārda attēlošanas māksla un simbola attēlošanas māksla.

Islāms mākslu transformēja ģeometrijā, patstāvīgi pielietoja simetrijas principus, proporcionalitāti, mēroga maiņu lai iegūtu apbrīnojamu māksliniecisku efektu. Ģeometrijas pamatus plaknē zināja katra audēja, pat ja nezināja, tad intuitīvi saprata matemātiku (visticamāk, tas ir ielikts musulmaņu gēnos). Islāma arhitekti, lieliski pārzināja un pielietoja telpas ģeometriju. Ikviens islāma mākslas darbs atšķiras no citiem ne tikai ar precīziem matemātiskiem aprēķiniem, bet arī ar izsmalcinātu gaumi. Tieši tāpēc, piemēram, grāmatas un paklāji, iziet ārpus lietišķās mākslas robežām un kļūst par īstiem mākslas priekšmetiem.

Korāna svētie vārdi rotā māju sienas, arkas, tie ir iekļauti svēto rakstu grāmatās, attēloti uz audumiem, paklājiem, izstrādājumiem no keramikas, stikla, metāla, strūklaku pamatiem, kapu pieminekļiem, citiem vārdiem sakot, uz visa, ar ko musulmaņi saskaras savā ikdienas dzīvē. Šie vārdi iekļāva sevī ticīgā garīgo pasauli, deva viņam patiesu estētisko baudu. Kaligrāfija un ornaments – iekļauj sevī priekšstatus par bezgalīgo daudzveidību un skaistumu, ko ir radījis Allāhs, tāpēc nav brīnums, ka tie kļuva par musulmaņu mākslas pamatiem.

Rodas jautājums, kāpēc aizliegums attēlot dzīvas būtnes noveda līdz ornamenta kultam un iesaldēja tēlotājmākslu uz vairākiem gadsimtiem, kamēr tā ar savu iekšējo spēku neiekaroja patstāvīgu vietu zem saules (pārsvarā tas bija grāmatu miniatūras žanrs).

Negatīva attieksme pret attēliem, kas vēlāk izpaudās kā tēlotājmākslas vajāšana dzima kopā ar Korānu. Tās ir loģiskas, tā laika reliģijas filozofijas sekas.

Dievs, islāmā tika saprasts kā tīrs garīgums, tas bija attīrīts no jebkuriem zemes elementiem un līdzības ar cilvēku. Islāms piedāvāja racionālu, Dieva iepazīšanas ceļu. Aizliegums attēlot Dievu kļuva par aizliegumu attēlot cilvēku. Islāmā cilvēkam nav nekādas vērtības ārpus dievišķās idejas. Ja islāmā tiktu pieļauta cilvēka attēlošana, tas nozīmētu, ka tiek pieļauts kompromiss ar pagāniem. Korāns, piekopjot monoteisma ideju, gala rezultātā nonāca pie aizlieguma attēlot visu dzīvo, tāpēc, ka tas tika uzskatīts par Allāha darbību atdarināšanu.

Tas kalpoja par iemeslu tam, ka islāms vispār aizliedza tēlotājmākslu. Kategoriskais mākslas aizliegums islāmā kļuva par konflikta atspulgu starp divām, sabiedrības apziņas formām – iekšējo reliģijas apziņu un mākslu, bet konkrētāk, tēlotājmākslu un skulptūru. Bet, neskatoties uz naidīgumu un noliedzošo attieksmi, tautas radošo garu nebija iespējams nomākt un iznīcināt.

Modernās glezniecības virzieni

Modernisms jeb modernā māksla iekļauj sevī daudz un dažādu žanru. To var izjust vairākās nozarēs kā mūzikā, arhitektūrā un vizuālajā mākslā. Lielākā iespēja, ka to pamanīs ir glezniecībā, jo tur tas visvairāk izpaužas. Kā jau zināms modernajai glezniecībai ir daudz novirzienu un aizvien tiek radīti jauni. Neskatoties uz šo novirzienu daudzuma, cilvēkiem, kas šo jomu pārzin, būtu jāzina populārākie no tiem.

Impresionismā ir iespēja redzēt košas un tīras krāsas, reālas dzīves situācijas, kā arī novērojamas neparastas gaismu spēles. Šis ir viens no novirzieniem, kurā gleznojot krāsas netiek jauktas ar paletes palīdzību, bet tīras krāsas tiek uzklātas biezā kārtā uz audekla. Klājot krāsu, netiek gaidīts, kad pārējās uzklātās krāsas nožūs, tādā veidā ļaujot krāsām dabīgi sajaukties un rodas interesantas krāsu pārejas, tādā veidā arī saglabājas košie toņi. Jāatceras, ka impresionismā galvenais nav saturs, bet forma, kuras dēļ mākslas darbos netiek ievērotas proporcijas un kompozīcija. Arī šī iemesla dēļ šis mākslas novirziens sākumā netika atzīts. Impresionisma mākslinieki cenšas neievērot vispārpieņemtās normas un darbi nav “paklausīgi”.

Impresionisma pretstats – ekspresionisms. Kopīgais šiem žanriem ir tas, ka gan ekspresionisma, gan impresionisma darbos netiek ievērotas tradicionālās mākslas normas. Šajā novirzienā realitāte, kuru visi pieņem, ir izkropļota un darbā skaidri redzamas mākslinieka izpaustās emocijas. Gleznā parasti tiek attēlots kāds konkrēts mirklis un sajūtas tajā brīdī. Šī novirziena būtība ir tāda, ka krāsas, ar kurām tiek gleznots, ir nedabīgas un tehnikai netiek pievērsta tik liela uzmanība un precizitāte. Šī iemesla dēļ gleznas ekspresionisma stilā izskatās nereālas un nedabīgas. Šī paveida mākslinieki uzskata, ka gleznai nav jābūt perfektai, jo arī dzīvē nekas nav perfekts.

Abstrakcionisms ir paveids, kuram raksturīgs formu un krāsu attēlojums. Netiek attēloti noteikti objekti vai tēli. Šis ir mākslas virziens, kuru nesaprot vislielākā auditorija, jo darbā ir grūti saskatīt ko tieši mākslinieks ar darbu vēlējies pastāstīt. Bieži gleznās ir attēlotas ģeometriskas figūras, vai vienā tonī nokrāsota virsma. Ir jāmāk saskatīt abstrakcionisma darbu doma un emocijas.

Toties reālas un eksistējošas lietas ir iespējams redzēt gleznās, kas gleznotas fovisma stilā. Parasti tiek noliegta pasaules radīšana un veidota jauna. Šis paveids radās tādēļ, jo mākslinieki jutās apspiesti un centās radīt ko jaunu, savu pasauli. Šīm gleznām ir raksturīgi izmantot biezus, platus krāsu triepienus, tādā veidā aizpildot lielās formas. Šie lielie triepieni visbiežāk rada paviršu izskatu, kas vēlāk tiek papildināts ar neprecīzām un šķībām līnijām. Vissvarīgākā un raksturīgākā fovisma iezīme ir košas un nereālas krāsas.

Minimālismā ir iespēja redzēt maz, vienkāršas un ne sarežģītas ģeometriskas figūras. Šajās gleznās parasti tiek attēlota objekta būtība un nekas vairāk, jo šajā paveidā nav raksturīgs “smags” darbs ar daudz detaļām. Šos mākslas darbus visbiežāk nesaprot, jo gleznas ir vienkāršas un nekas daudz nav attēlots. Toties šīs gleznas sniedz savu ideju Viss nereālais, neiespējamais, kā arī dīvainais ir raksturīgs sirreālismam. Parasti gleznas šajā žanrā tiek saistītas ar citām pasaulēm, sapņiem vai murgiem. Gleznās ir iespēja redzēt lietas un parādības, kuras reālajā dzīvē nav iespējams redzēt. Šajā žanrā mākslinieki izmanto dažādas tehnikas, kā piemēram, nospiedumu tehnika, švīkājumi uz lapas, kā arī citas tehnikas. Šī žanra darbos galvenais nav to izpildījums, bet gan tas, kas tiek attēlots darbā.

Graffiti māksla

Graffiti pēc skaidrojuma ir dažādi zīmējumi vai uzraksti uz ēku sienām, vilcienu vagoniem, tuneļiem vai tiltiem. Principā uz jebkāda veida vertikālām sienām un virsmām. Nereti zīmējumi var saturēt folkloras motīvu.

Daudzi jaunieši un arī gados vecāki cilvēki graffiti uztver par viņu dzīves veidu, hobiju. Toties dažreiz tam var nebūt nekāda sakara ar mākslu un visās iespējamajās vietās, kur ir iespēja sevi parādīt starp citiem graffiti māksliniekiem, cilvēki var veidot reklāmas sev, kā piemēram savu iesauku vai grupas nosaukumu. Parasti mākslinieki cenšas savu darbu padarīt unikālu ar dažāda stila burtiem vai citu tehniku, krāsu salikumiem vai arī pazīmējot lielu platību, tādā veidā pievērst savu uzmanību. Laba pašreklāma graffiti zīmētājiem ir sabiedriskie transporti, kuri pārvietojas pa visu pilsētu un tādā veidā vairāk cilvēku to pamanīs. Bez šiem uzskaitītajiem pārkāpumiem, graffiti gleznotājiem patīk pārkāpt morālās un ētiskās normas. Toties ir daudz kustību, kas atdala sevi no ielas māksliniekiem un veido darbus ar dziļu domu un mudina cilvēkus darīt ko labu.

Par šo tēmu ir daudz un dažādu uzskatu. Citi uzskata, ka visi ielu mākslinieki ir vienā maisā bāžami un nedara neko vairāk, kā par pilsētas apgānīšanu, toties ir cilvēki, kuri uzskata, ka ielu mākslinieki iedalās divās grupās. Pirmā grupa ir cilvēki, kas nesaprot, ko vēlas panākt un uz ielu stūriem atstāj ķeburus, par to pasmejoties. Toties otrajā grupā ietilpst mākslinieki, kuri veic radošu darbu un tādā veidā spēj iedvesmot citus, kā arī liek pasmaidīt garāmgājējiem.

Graffiti ir viens no senākajiem zīmēšanas veidiem, bet mūsdienās tas ir uzskatāms kā demokrātiskākais mākslas veids. Ar šo graffiti palīdzību ir iespēja vēstīt savus uzskatus arī par pastāvošo iekārtu. Parasti ar šo zīmējumu dažādību cilvēki var apjukt un nesaprast , kāda ir to nozīme. Toties mākslinieki darbus neveic ar īpašu domu un nozīmi. Tādēļ, dažreiz ir vērts uzkavēties pie zīmējuma un mēģināt saprast, kāda bija mākslinieka vīzija, to veidojot.

Bieži ejot pa ielu ir iespēja redzēt kādu lielu nesaprotamu ķēpājumu, kuru ieraugot tu vēlies saprast, kas tur ir attēlots. Ar laiku ir iespēja izšķirt, ka attēloti vairāki burti, toties tos, iespējams, atšifrēt ir ļoti grūti. Bieži graffiti mākslinieki šos burtus veido tā, lai piesaistītu cilvēku uzmanību un liktu tiem padomāt. Graffiti itāļu valodā nozīmē skrāpēt.

Par pirmo graffiti zīmētāju tiek uzskatīts vīrietis ar iesauku “Taki 183”. Viņš savu iesauku uzskrāpēja uz kādas sienas un tam blakus uzrakstīja sava kvartāla numuru. Tiek uzskatīts, ka graffiti zīmējumi aizsākās tieši no šī notikuma. Vēlāk arī citi cilvēki iesaistījās, izdomājot savas iesaukas un tās ieskrāpējot uz dažādu ēku sienām. Nebija nozīmes kāda rase, dzimums vai ticība, skrāpēja visi, kam nebija slinkums. Vēlāk izveidojās arī komandas, kuras kopīgi apzīmēja tiltus, žogus un citus objektus. Sākās arī vagonu apzīmēšana, veidojot savas pašreklāmas, kuras būs iespējams redzēt arī citās pilsētās. Toties Eiropā dzīvojošie pret graffiti izturas vienkāršāk, nekā amerikāņi. Ir arī pilsētas, kurās šāda darbība ir legāla, kā piemēram, Parīze. Berlīnē arī ir izveidots speciāls graffiti salons, kur iespēja ir iegriezties gan jaunajiem māksliniekiem, gan zīmējumu pasūtītājiem. Toties tie, kas šķērso Somijas un Zviedrijas robežu ar vilciena palīdzību, tiem ir iespēja redzēt visdažādākos graffiti zīmējumus.