Elektroniskās naudas vēsture

Nauda 21. gadsimtā, protams, ir tikpat atšķirīga kā pašreizējā gadsimta nauda no iepriekšējā gadsimta, ​​jo mūsu nauda ir no iepriekšējā gadsimta. Tāpat kā nauda, ​​kas aizstāta ar speciālām papīra valūtām, elektroniski uzsāktie debeta maksājumi un kredīti pamazām kļūst par dominējošiem maksājumu veidiem, radot privāto līdzekļu potenciālu konkurēt ar valdības emitētajām valūtām.

Neviena diena nepaiet, kad finanšu ziņās netiek atspoguļotas jaunākās tendences ar “elektronisko naudu.” Jaunajā elektroniskās komercijas jomā, lai apspriestu naudu, tiek izmantoti jauni vārdi, piemēram, viedkartes, tiešsaistes bankas, digitālā nauda un elektroniskās pārbaudes. Bet kādi ir šie pilnīgi jaunie maksājumu veidi? Kas tos izmantos? Un pats galvenais, kura no jaunajām elektroniskās naudas tehnoloģijām izdzīvos nākamajā gadsimtā? Šie jautājumi ir sarežģīti un nav iespējams viegli atrast atbildes. Tomēr tas neliedz izdarīt prognozes par naudas un valūtas nākotni.

Kas ir elektroniskā nauda?
Elektroniskā nauda, būtībā ir maksājums vai līdzekļu pārskaitījums, kas tiek uzsākts un apstrādāts elektroniski pašreizējās starpbanku maksājumu sistēmās. Ņemot vērā neseno datoru, modemu un moderno telekomunikāciju saišu izplatīšanos, elektronisko naudas produktu tirgus ir ievērojami pieaudzis. Elektroniskā nauda ir naudas digitālais attēlojums vai, precīzāk, valūtas digitālais attēlojums. Jāatzīmē, ka vārdi “nauda” un “valūta”, lai arī to lieto savstarpēji aizstājami un bieži vien sinonīmi, faktiski nozīmē dažādas lietas. “Nauda” ir tikai līdzeklis, lai informētu par vērtību, bet “valūta” ir fiziska naudas izpausme (pikalaina heti FI) – valūta dod naudai redzamu formu.

Lai gan terminu “elektroniskā” valūta parasti izmanto, lai izteiktu valūtas kustību, izmantojot datortīklus, “digitālā” valūta ir precīzāks termins, nošķirot to no “analogās” elektroniskās valūtas, kuru ir teorētiski iespējams izveidot. Termins “elektroniskā” tiks izmantots, atsaucoties uz valūtas vēstures attīstību līdz pat mūsdienām, bet “digitālā” vērtība attieksies uz valūtu nākotnē.

Elektroniskās naudas vēsture
Šodienas naudas līdzekļu pārskaitījumu pakalpojumu sākums meklējams 1918. gadā, kad Federālās rezervju bankas pirmo reizi pārvietoja valūtu (t.i., manipulēja grāmatojumus, lai savstarpēji dzēstu maksājumu bilanci), izmantojot telegrāfu. Tomēr plaša elektroniskās valūtas izmantošana netika uzsākta, kamēr ASV Federālo rezervju banka 1972. gadā izveidoja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) automatizēto informācijas centru (ACH), lai nodrošinātu ASV Valsts kasei un komercbankām elektronisku alternatīvu, lai pārbaudītu apstrādi. Tajā pašā laikā Eiropā radās līdzīgas sistēmas, tādēļ elektroniskā valūta jau vairāk nekā divas desmitgades ir plaši izmantota visā pasaulē institucionālā līmenī.

Maksājumi, kas šodien veikti gandrīz visās pasaules banku sistēmu depozītu valūtās, tiek apstrādāti elektroniski, izmantojot vairākus starpbanku datortīklus. Viens no lielākajiem no šiem tīkliem ir Tīrvērdes iestādes starpbanku maksājumu sistēma (Clearing House Interbank Payments System), kuru pārvalda Ņujorkas Tīrvērdes iestāde. To izmanto liela apjoma naudas pārskaitījumiem. 1994. gadā šī sistēma kopā ar Federālo rezervju banku kopā apstrādāja 117,5 miljonus darījumu ar kopējo vērtību 506,6 triljoni ASV dolāru (4,312 triljoni eiro).

Lai gan bankas ir spējušas pārvietot valūtu elektroniski gadu desmitiem, tikai nesen vidējais patērētājs ir spējīgs jebkādā veidā un efektīvi izmantot elektroniskos pārskaitījumus. Datoru pieaugošā jauda un samazinātās izmaksas, apvienojumā ar sasniegumiem sakaru tehnoloģijās, kas nodrošina globālu mijiedarbību, ievērojami samazina izmaksas, kas līdz ar to ir padarījuši digitālo līdzekļu pārnesi par realitāti miljoniem cilvēku visā pasaulē. Tā rezultātā mēs esam novērojuši digitālās ekonomikas attīstības agrīnās stadijas.

Prasības digitālajai valūtai
Digitālajai valūtas sistēmai ir nepieciešamas šādas trīs prasības, lai panāktu plašu atzīšanu un izmantošanu. Tomēr jāmin arī tas, ka neviena mūsdienās izmantojamā elektroniskā valūta neatbilst visām trim šīm prasībām: tūlītēja līdzekļu noņemšana, maksājumu riska novēršana, droši darījumi, izmantojot spēcīgu šifrēšanu.

Glezniecības tehnikas

Jebkurš mākslinieks, veidojot savu darbu, izmanto dažādas glezniecības tehnikas, kas spēj māksliniekam piešķirt viņa stilu, kuru, iespējams, atpazīst visā pasaulē. Aplūkojot gleznas ir iespēja atšķirt dažādās tehnikas. Glezniecības definīcija skaidro, ka tā ir vizuālās mākslas paveids, kurā ar dažādām krāsām un tehnikām uz plakanas virsmas ir attēloti mākslas tēli. Glezniecības tehniku nosaka pēc izmantotajām krāsām un virsmām. Ar zināšanām dalās interneta vietne lan247.se.

Principā visu krāsu pigmenti ir vienādi vai līdzīgi, toties to bāze un saistviela ir atšķirīga. Šīs saistvielas, kuras tiek pievienotas krāsām nosaka, kādā konsistencē krāsa būs cik viegli klāsies uz izvēlētās virsmas. Populārākā mākslas tehnika mūsdienās ir eļļas glezniecība. No vairākām augu eļļām un krāsu pigmentiem tiek veidotas šīs krāsas. Agrāk pigmentus ieguva no visdažādākajām dabīgām vielām, toties krāsu gamma, ko tās deva, bija ļoti šaura. Kad tehnikas attīstījās, krāsu pigmentus sāka iegūt no ķīmiskām vielām, kas paplašināja krāsu gammu. Pēc krāsu gammas paplašināšana bija iespēja iegūt jebkādu dabā sastopamu toni un to iegūt vajadzīgajā spilgtumā. Šīs krāsas ir pateicīgas, jo ar eļļas krāsām ir iespēja gleznot uz jebkādiem materiāliem un virsmām. Ir iespēja gleznot uz tādām virsmām kā kartona, pergamenta, papīra un citiem materiāliem. Toties visvairāk izmantotais materiāls mākslā ir audekls. Ja veido gleznas uz audekla, tad krāsas ir košas, glancētas un ir iespēja noklāt visu virsmu.

Līdzīgas īpašības ar eļļas glezniecību ir arī akrila glezniecībai. Toties šī tehnika ir nedaudz jaunāka par eļļas gleznošanu. Šīs krāsas ir veidotas uz ūdens bāzes un ražotas ar mākslīgiem pigmentiem. Veikalā ir iespēja sastapties arī ar akrila krāsām, kuras ir paredzētas konkrētai virsmai, paplašinot apgleznojamo virsmu skaitu. Šo krāsu priekšrocības ir to ūdensizturība pēc izžūšanas, tās ātri žūst un ir ļoti spilgtas. Ja veido mākslas darbu ar akrila krāsām, tad tās būs ļoti līdzīgas, kā eļļas krāsas. Šīm abām tehnikām līdzīga arī ir guašu tehnika, bet ar guašām darbs nebūs tik košs un izturīgs.

Ir iespēja izmantot arī ūdens krāsu tehniku, kā piemēram, akvareļu tehniku. Bieži cilvēki akvareļus un ūdenskrāsas lieto kā sinonīmus, bet akvareļi ir šaurāks jēdziens. Šīs krāsas nesatur emulsiju un tās pigmentu satur augu līmes. Gleznojot ar akvareļiem, pārsvarā izmanto īpašu papīru, jo šīs krāsas nav iespējams uzklāt uz tik daudz virsmām kā iepriekšminētajās tehnikās. Šīs krāsas viegli šķīst ūdenī, tādēļ gleznojot viegli panākt izplūdušu efektu, kā arī krāsas ir gaišas, nav daudz pigmenta. Kamēr tiek gleznots ar akvareļu krāsām, tikmēr krāsas ir košas, tomēr, kad tās izžūst, tās paliek blāvas. Mākslinieki bieži izvēlas šo tehniku kombinēt ar citām, tādām, kā guašu. Tādā veidā sanāk panākt košāku krāsu, tomēr tekstūra paliek tāda pati kā akvareļiem.

Viena no glezniecības tehnikām ir arī pasteļi. Toties, ja izmanto akvareļus un guašas, tad ir nepieciešamas otas, vai kādi citi priekšmeti. Izmantojot pasteļus, otas nav vajadzīgas, jo pasteļi ir krītiņi. Šie krītiņi ir veidoti no krāsu pigmenta, kas ir salipināts kopā. Pateicoties tam, ka šajā tehnikā netiek izmantotas eļļas, mākslas darbi, kas ir veidoti ar pasteļiem ir ļoti izturīgi. Ja izvēlas šo tehniku, tad mākslas darbi būs ļoti interesantos toņos un matēti, kas ir neraksturīgs pārējām tehnikām. Attīstoties tehnoloģijām, ir iespējams izveidot gleznu ar ļoti spilgtām krāsām.

Fotogrāfijas māksla

Fotografēšana sākās 19. gadsimta sākumā, kad zinātnieks Žozefs Nisefors Njepss uzņēma pirmo fotogrāfiju. Un kopš tā brīža jau ir pagājuši teju divi gadsimti, kuru laikā ļoti izmainījies ne tikai fotografēšanas veids, bet arī sabiedrības uztvere, saistot to ar mākslas paveidu. Mūsdienās fotogrāfija ir neatņemama cilvēku dzīves sastāvdaļa. Ar fotogrāfiju mūsdienās ir iespējams gandrīz viss, ir iespēja nopelnīt, iemūžināt vēsturi un izpaust mākslu. Lai gan pašlaik ar telefonu uzņemt fotogrāfiju ir gandrīz katram šīs pasaules iedzīvotājam, daudzi fotografēšanu atdzīst par mākslas paveidu. Toties pirms diviem gadsimtiem dzīvojošie cilvēki par to pasmietos. Toties mūsdienās veidojas asi viedokļi un uzskati par to, kas ir fotogrāfija – māksla vai tehnoloģija. Daudzi tomēr piekrīt, ka fotogrāfija ir tehnoloģija.

Fotografēšana ir process, ar kura palīdzību mēs spējam notvert laiku un to iemūžināt uz citas virsmas, tādā veidā radot iespēju to aplūkot atkal un atkal. Pēc šī termina, jāpiekrīt, ka fotogrāfija ir tehnoloģija, ar kuras palīdzību ir iespējams reproducēt un saglabāt attēlu. Noteikti, ka fotogrāfija bez attēla nebūtu nekas, tā neeksistētu. Ar fotogrāfijas palīdzību ir pierādīt savu eksistenci. Toties, lai nošķirtu fotogrāfijas veidus mūsdienās, tiek izmantots tāds termins, kā fotomāksla. Lai gan fotogrāfija pati par sevi ir tehnoloģija, jāpiekrīt, ka pastāv arī fotomāksla. Māksla veidojas pirms fotogrāfijas uzņemšanas (Ciudad de México), kad rodas idejas, veidoti notikumi, mainīts izskats, dekorācijas, kā arī citi aspekti. Ar fotogrāfijas palīdzību māksliniekiem ir iespēja savu mākslu un domu parādīt skatītājiem, kritiķiem. Toties fotomāksla nevarētu eksistēt, ja nebūtu, kas šo gatavošanos nofiksētu un iemūžinātu.

Šo pašu var salīdzināt arī ar, piemēram, rasējumiem un zīmējumiem. Īstā māksla nav uzrasēt māju, ko ir iespējams saskatīt caur logu pāri ielai. Rasēšanas process ir funkcionāls un tikai fiksē to, kāds ir mājas perimetrs, tās izmēri un cik stāvu tai ir. Rasēšanu var pielīdzināt tehnikai, kā fotografēšanai. Toties rasējums kļūst par mākslu tad, kad ir mēģināts parādīt krāsas, raksturu, vai attēlot to dzīvu. Šādā veidā rosinot pārdomas skatītājiem, jo iemieso kādu ideju un tādā veidā top par mākslas darbu.

Ikvienam, mūsdienās ir iespēja uzņemt fotogrāfijas kā arī tās veidot savā unikālajā veidā. Tās spēj būt pamanītas, protams, arī iedarbīgas. Fotogrāfam ar fotogrāfijas palīdzību ir iespēja pastāstīt kādu stāstu. Toties šī māksla, salīdzinot ar citām, ir ļoti jauna, tādēļ, lai to izpētītu vajadzīgs vēl daudz laika. Daudzi mākslinieki tieši fotogrāfiju saista kā galveno vizuālās mākslas izteiksmes līdzekli. Visbiežāk tas ir tādēļ, ka mūsdienās ir pieejama jauna tehnoloģija, ar labu bižu kvalitāti.

Šis ir nesens atklājums, tādēļ katram ir iespēja ar savu izdomu un fantāziju atklāt kādu jaunu fotogrāfijas žanru vai paveidu. Fotografēšana aptver vairākus mūsu dzīves aspektus un tā ir aizraujoša, ja to labi iepazīst. Tā aptver tādus aspektus kā modi, žurnālus, reklāmu, kā arī internetu. Ar fotoaparātu fotogrāfiem ir iespēja parādīt savu mākslas izpausmi. Toties jāatceras, ka laba foto izveidei nav nepieciešama laba aparatūra, bet gan savs unikālais redzējums uz pasauli Fotogrāfiem ir iespēja noķert lietas būtību, viņu darbs ir ieinteresēt, informēt, vai pat iedvesmot apkārtējos. Fotogrāfiem ir jābūt arī ziņkārīgiem, tiem jāinteresējas par pasaulē notiekošo, par cilvēkiem un lietām, kā arī vietām. Viņu galvenais instinkts ir vēlme tālāk nodot informāciju interaktīvā veidā. Vairāk www.mcredit.mx.

Glezniecības žanri

Ar glezniecību māksliniekiem ir lieliska iespēja izteikt savas emocijas lån 3000 kr i dag, kā arī domas, ar otu un krāsu palīdzību. Jebkuram ir iespēja uzzīmēt vai uzgleznot kaut ko uz papīra vai kā cita, toties profesionāļi spēj noteikt dažādus glezniecības novirzienus un to žanrus. Ar šādu palīdzību ir iespējams kategorizēt visas gleznas un pavisam neapjukt mākslas pasaulē.

Par pirmo žanru var dēvēt vēstures glezniecību, kurā ietilpst gleznas, kuras vēsta par vēsturiskiem notikumiem, stāstiem, bet neattēlo kādu konkrētu personu vai objektu. Ja tiek attēloti cilvēki, tad darbs ietilpst portretu glezniecībā. Historia no latīņu valodas nozīmē stāstu glezniecība, no kura vārda ari ir radies šis nosaukums. Šī žanra gleznām visbiežāk ir raksturīgas cilvēku figūras, kuras iesaistās kādā notikumā un veic kādu darbību. Nereti šī žanra gleznās tiek attēloti reliģiski, mitoloģiski vai alegoriski tēli.

Izdzirdot vārdu salikumu portretu glezniecība, jau ir skaidrs, kas būs attēlots gleznā. Šī stila gleznas attēlo cilvēku portretus. Šis žanrs izveidojās, jo bija vēlme radīt un attēlot emocijas, cilvēku ekspresijas un veidot cilvēka vizuālo tēlu. Kad izveidojās portretu glezniecība, tad portreti tika gleznoti tikai bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem. Šis arī ir iemesls, kādēļ mūsdienās ir iespēja redzēt senu karaļu portretus. Vēlāk, laikam ejot arī parastajiem ļaudīm bija iespēja izveidot savu portretu. Arī mūsdienās portrets ir ikvienam pieejams mākslas žanrs. Ir izveidojies apakšžanrs, kā grupu portrets, kad gleznā tiek attēloti divi vai vairāk cilvēki.

Žanrs, kurā tiek attēlotas cilvēku ikdienas dzīves notikumi, tiek saukts par žanra glezniecību. Visbiežāk darbība redzama kādas mājas istabā, uz ielas, saviesīgā pasākumā, vai par tirgū. Ja šo žanru pielīdzina mūsdienām, tad to varētu salīdzināt ar foto žurnālismu, jo tiek ietverti notikumi, sadzīve forbrugslån rente dk. Lai gan šajās gleznās ir iespējams redzēt gan realitāti, gan arī izdomātas ainas, gleznās aizvien ir iespēja redzēt konkrētā laika perioda ikdienu un sadzīvi.

Vēl viens no populārākajiem glezniecības žanriem ir ainava. Šis žanrs sevī ietver gleznas ar ainavas skatiem, upēm, kalniem, mežiem un citiem dabas objektiem. Svarīgi šajā žanrā ir ievērot kompozīciju, arī tad, ja glezno no dzīves. Parasti ir raksturīgi liela izmēra darbi, kuros tiek attēloti arī laikapstākļi, lai radītu darbiem noskaņu un darītu tos reālistiskākus.

Kaut gan cilvēks, kas ar mākslu neaizraujas, nav dzirdējis par tādu žanru, kā dzīvnieku glezniecība, toties profesionāļi ar to noteikti ir saskārušies. Lai spētu precīzi un pareizi attēlot dzīvniekus, līdz pat 18. gadsimtam bija mākslinieki, kuri bija specializējušies tieši šajā žanrā konkrēti. Tika gleznoti gan mājdzīvnieki, gan arī brīvībā dzīvojošie eksotiskie dzīvnieki. Piekopjot šo žanru mākslinieki skaitījās kā zemākā gleznotāju klase, toties bija iespēja labi nopelnīt un daudzi to izmantoja. Bieži arī šie mākslinieki palīdzēja ainavu māksliniekiem, ja bija nepieciešams attēlot kādu dzīvnieku. Arī ļoti nozīmīgs un ievērojams žanrs glezniecībā ir klusās dabas glezniecība. Šis žanrs atkal pasaka daudz par sevi tikai no nosaukuma, jo šajās gleznās tiek attēloti nedzīvi priekšmeti. Tie var būt ziedi, ēdieni, vai arī kādi cilvēka radīti priekšmeti vai objekti. Šis žanrs arī ir ļoti sens, jo tas ir attīstījies jau no Viduslaikiem, jo tajā laikā daudzi gleznotāji specializējās tieši šajā žanrā. Bieži šīs gleznas var saturēt kādu alegorisku nozīmi, toties parasti tās bija vienkāršas gleznas, kurās attēlots kāds objekts.

Tēlotājmākslas žanri

Jau no laika gala, kad vizuālā māksla ienāca mūsu dzīvēs, bija iespēja novērot atsevišķas tēmas, kas bija izplatītas mākslas darbos. Atkarībā no mākslas tematikas tika klasificēti darbi dažādos žanros. Tagad, kad mākslai nav robežu, māksliniekiem ir iespēja izpausties un attēlot savā mākslas darbā jebko. Šī iemesla dēļ tēlotājmākslā tiek radīti arvien jauni žanri, apakšžanri, kā arī tos klasificēt kļūst arvien grūtāk. Kaut gan daži no šiem žanriem ir ļoti izplatīti un tos var saukt par vizuālās mākslas pamata žanriem.

Kā jau var noprast, visizplatītākais tēlotājmākslas žanrs ir portrets. Cilvēki, kuri nav ļoti iesaistīti mākslā, portretu saprot kā cilvēka sejas attēlojumu uz kāda mākslas darba, toties šis jēdziens ir nedaudz plašāks. Portrets ir jebkāds vizuālās mākslas darbs, kurā ir atveidots cilvēks, kaut arī ja ir attēlotas tikai viņam raksturīgās īpašības. Šim žanram portrets ir arī vairāki apakšžanri, kā parastais portrets, grupas portrets, dubultportrets, toties šajos darbos cilvēkam jābūt kā centrālajam objektam. Portrets var būt arī abstrakts, stilizēts, kad neattēlo cilvēku tādā veidolā, kāds tas ir redzams reālajā dzīvē. Vēsturē portreti tika gleznoti tikai augstākajām personām, tādām, kā aristokrātiem, bet laikam ejot arī parastiem cilvēkiem bija iespēja izveidot portretu sev un savai ģimenei. Kā jau paredzams, šis mākslas žanrs laikam mainoties, arī pats ir mainījies un katrā laika posmā ir bijušas citādākas raksturīgākās pazīmes.

Mākslas žanru, kura centrā arī ir cilvēks, toties tas ir kails, sauc par aktu. Jau no pirmsākumiem šis žanrs tiek iedalīts divās kategorijās. Šīs kategorijas ir sievietes akts un vīrieša akts. Tiek uzskatīts, ka šāds iedalījums radies tādēļ, jo māksliniekam, kurš glezno aktu, mākslas darbā galvenais uzsvars jāliek uz skaistuma etalonu un estētiskajām vērtībām. Un šīs īpašības sievietēm un vīriešiem ir ļoti atšķirīgas. No sākuma gleznoja tikai tādus ķermeņus, kuri tika uzskatīti par skaistuma paraugu, toties vēlāk šī mākslas žanra būtība tika mainīta. Vēlāk tika gleznoti dažādi ķermeņi, ar dažādām īpašībām. Autoram vissvarīgākais bija parādīt savu domu ar izteiksmes līdzekļiem.

Ja darbā ir redzami cilvēki, toties tā centrā redzama un ir attēlota kāda darbība, tad šis nav portrets, bet sadzīves žanrs. Šis žanrs nav tik populārs, jo tiek attēloti sadzīves notikumi un ir vēsturiski mazsvarīgi. Šī žanra pamatā ir realitāte. Šie bija retie darbi, kad tika attēlota realitāte, nevis idealizācija, kas tika attēlots citos žanros.

Ainavas no pārējiem žanriem ir visvieglāk atšķirt, jo darbā ir attēloti dabas skati. Ne vienmēr tie būs kalni, upes un lauki, ainavas ietver arī pilsētu vidi. Šajos darbos var būr arī cilvēki, toties cilvēki nav centrālais objekts. Arī šis žanrs tiek pieskaitīts kā viens no senākajiem un laikam ejot ļoti izmainījies. Agrāk tika gleznotas pārsvarā reālas ainavas, toties , mūsdienās šīs ainavas ietver nereālus skatus un var arī ļoti neatbilst realitātei, kādu bijām pieraduši redzēt agrāk. Arī šis žanrs iedalās nedaudz sīkāk. Ja ainavā attēlotas jūras, tad tās sauc par marīnām. Šis atzars tika izveidots, jo ļoti daudzos mākslas darbos tika izmantoti jūras skati. Marīnā ir iespējams redzēt gan jūru, gan pludmali, kā arī visu, kas saistās ar jūru. Tā pat arī kuģi, laivas un zvejnieki tiek piesaistīti pie marīnām. Marīnai arī ir raksturīgs tas pats, kas ainavai.

Vizuālā māksla Latvijas vēsturē

Latvijas teritorijā 19. gs. un 20. gs. sākumā attīstījās vairāki vizuālās mākslas veidi. Tajā laikā par galvenajiem tika uzskatīti eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tā laika pierastos un tradicionālos medijus sāka nomainīt vai papildināt jaunie mediji. Jaunie mediji radās industriālajā laikmetā.

Glezniecība

Divdimensiju glezniecība un grafika bija visizplatītākais mākslas žanrs telpisko mākslu jomā 19. gs. un 20 gs. sākumā. Eļļas krāsu tehnika bija dominējošā stājglezniecībā. Kā pamatu izmantoja audeklu vai kartonu. Salīdzinoši bieži lietoja temperu un ūdens krāsas, kas ir akvarelis un guaša. Atsevišķus māksliniekus piesaistīja izceļams pastelis. Retāka bija dekoratīvā glezniecība celtņu interjeros. Vispārpieņemts apdares elements bija amatnieciskā interjeru apgleznošana. Tika veidotas arī divdemensiju kompozīcijas, tās veidojot izmantoja izturīgus materiālus. Tika izmantoti tādi materiāli kā krāsains cements vai mozaīkas. Retāk tika izvietotas vitrāžas, kas bija veidotas kā ornamentāls vai figurāls dekors.

Grafika

Ar grafīta zīmuli vai ogli tika veidoti manuālie zīmējumi. Tie tika veidoti studiju un skiču tehnikā, dažkārt arī pabeigtos darbos. Šiem darbiem izmantoja spalvu un tušu uz papīra. Sastopami arī oforti un litogrāfijas iespiedgrafikas nozarēs. Dažkārt mākslinieki lietoja jauno augstspieduma paveidu linogriezumu vai ksilogrāfiju. Daudz laika un darba tika ieguldīts presē, grāmatu grafikā, veidojot ilustrācijas, kā arī karikatūras. Meistari veidoja vinjetes, grāmatu vākus un grāmatzīmes. Izmantojot fotomehāniskās tehnikas tika reproducēta preses un grāmatu grafika. Sāka veidoties plakātu māksla, kas ir svarīga grafikas nozare. Veidojot preču zīmes, grafiskā dizaina elementus, darinot reklāmas u.c. tika lietoti grafiskie mediji.

Tēlniecība

Tikai nedaudzi Latvijas mākslinieki praktizēja tēlniecību kā autonomu mākslas formu. Bieži mīkstus materiālus izmantoja bronzas lējumos bet retāk tos iestrādāja akmenī. Pieprasītāka bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, tā parasti pildīja celtnēm dekorācijas funkcijas. Šim laika posmam raksturīga bija kapu pieminekļu veidošana un plastika. Atsevišķi tēlniecības pieminekļi pildīja publiskās mākslas funkcijas.

Scenogrāfija

Trīsdimensiju, kā arī trīsdimensiju mākslas līdzekļus mākslinieki izmantoja scenogrāfijā. Scenogrāfija ir aizkari, apjomīgas dekorācijas, gleznotas kulises un aizmugures prospekti, kā arī dekorāciju izkārtojums skatuves telpā. Viss tika papildināts ar aktieru tērpu dizainu un gaismas efektiem. Vairāki teātri regulāri darbojās Rīgas un provinces pilsētās. Bija tādi teātri kā Rīgas Latviešu teātris, Rīgas pilsētas teātris, Jaunais Rīgas teātris u.c. Tā kā šie teātri iregulāri darbojās, scenogrāfija bija nepieciešama un svarīgs tā laika mākslas elements.

Fotogrāfija

Arī fotogrāfija perioda beigās sāka iegūt mākslinieciskas funkcijas. Gleznotāji fotogrāfiju izmantoja kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku. Ar fotogrāfijas palīdzību tika arī veidotas fotodarbnīcas, kuras dokumentēja un reprezentēja pasūtītājus. Vizuālo materiālu tagad papildināja fotodarbi, kas tagad pildīja estētiskā efekta funkciju.

Arhitektūra

Gadsimtu mijas arhitektūra bija ļoti plaša un paliekoša nozare. Kopā ar garīgās un praktiskās kultūras vajadzībām saistītām nozarēm, arī arhitektūra bija ļoti nozīmīga. Ļoti ātri pieauga būvniecība un teritoriālā plānošana. Kapitālisma apstākļos tika veidoti jauni parki, ielas, parki, kā arī tika veikta bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem. Dominēja vairākstāvu īres nami, villas, vasarnīcas, kā arī muižas un lauku mājas.

Lietišķā māksla un dizains

Koka, tekstila un keramikas, kā arī ādas un metāla izstrādājumi pārstāvēja lietišķo mākslu tā laika dizainā. Tika veidoti funkcionāli priekšmeti. Tika veidoti aizkari, mēbeles, segas, mēbeļu audumi, trauki, rotaslietas, kā arī pat būvlaukumi. Arī individuāli meistari nodarbojās ar lietišķo mākslu un to darbi izcēlās un rūpnieciskās produkcijas fona.

Tēlniecības tehnikas

Kā gleznas, tā arī skulptūras var būt ļoti dažādas. Šie darbi atšķiras ar attēloto tematiku, tā pat arī ar tēliem, kas tiek attēloti. Protams, ir arī dažādi materiāli, veidošanas tehnikas, kuras izmanto, lai veiktu darbu. Toties ja tu vēlies labāk izprast, cik tēlniecība ir plašs jēdziens, būtu vēlams iepazīties ar dažādajām tēlniecības tehnikām.

Pirmā no tēlniecības tehnikām ir grebšana, kas arī ir vispopulārākā tehnika. Tiek izmantots kāds ciets materiāls, kuru grebjot, griežot, kā arī slīpējot iegūst vēlamo skulptūras formu. Pirmā lieta, kas jāizdara, ir jāizvēlas atbilstošais materiāls, tā pamats. Vēlāk sāk grebt un veidot aizvien mazākus objektus, ar tiem izveidojot vissīkākās skulptūras detaļas. Vēlāk to var arī noslīpēt un novīlēt, tādā veidā to padarot maksimāli līdzenu un mazinot izciļņus. Tādā veidā arī skulptūru pielīdzina realitātei un slīpē tik daudz, līdz tā izskatās īsta. Iespēja grebt ir daudzus materiālus, kā piemēram, akmeni, koku, ziloņkaulu, dārgakmeņus, kā arī gliemežvākus un citus materiālus. Toties grebjot dažādus materiālus, arī instrumenti būs dažādi. Ja skulptūru vēlas veidot no akmens, tad vispiemērotākie būs dažādu izmēru metāla katli. Katlus pieliek pie akmens pamata un sitot pa to ar dzelzs āmuriem, akmens šķembas tiek noskaldītas nost. Ja tiek izmantoti lielāki instrumenti, tad tiek atdalīti lielāki gabali no skulptūras un tas darbam liek būt rupjākam. No sākuma izmanto lielākus instrumentus, bet vēlāk, kad lielās daļas ir atdalītas, izmanto mazākus instrumentus, lai iegūtu gludāku un detalizētāku iznākumu. Pēc kalšanas arī skulptūra tiek slīpēta. Attīstoties tehnoloģijām spīpēšana notiek ar speciālām slīpmašīnām, kā arī ar urbjiem un citām elektriskām ierīcēm. Toties agrāk tika izmantotas tikai vīles un smilšpapīri. Arī dārgakmeņu , ziloņkaula un gliemežvāku grebšanā izmanto līdzīgus instrumentus. Toties šajā gadījumā instrumenti ir daudz mazāki, kā arī grebšana parasti notiek, izmantojot lupu vai kādus palielinošos stikliņus. Toties grebjot koku tiek izmantoti zāģi, cirvji un tādi instrumenti. Kokam instrumenti atšķiras, jo koka struktūra ir daudz citādāka, nekā akmenim, kaulam, vai citiem cietākiem materiāliem. Platie katli tiek izmantoti, lai iegūtu asas formas, kā arī slīpējot.

Pretēja tehnika grebšanai ir veidošanas tehnika, kur materiāls netiek nošķelts vai samazināts, bet gluži pretēji – materiāls tiek likts klāt. Šajā tehnikā tiek izmantoti tādi materiāli, kas ir plastiski. Materiāli, kas sacietē – māls, sveķi, kausēts māls, vaska, kā arī ģipsis. Pirmais, kas ir jāizdara, ir jāizveido metāla (var izmantot arī citu materiālu) karkass, kuram apkārt tiek izveidota pati skulptūra no plastiska materiāla. Sākumā izveido aptuveno apvedu, kuram vēlāk tiek liktas klāt lielākas un mazākas detaļas. Visvairāk izmantojamais instruments ir paša mākslinieka pirksti, toties vēlāk, kad tā ir nedaudz sacietējusi, tiek izmantoti dažādi metāla un koka instrumenti, tādā veidā iezīmējot sīkākas detaļas. Parasti izmanto irbuļus, kuriem ir dažādi izmēri un formas. Arī šāda veida un tehnikas skulptūras var būt slīpētas un pulētas, vēlāk tās apstrādājot.

Katrai no tehnikām ir arī sīkākas apakšnozares, kā arī vairākas variācijas, bet ir daudzi veidi, kā mākslinieks var nonākt līdz vēlamajam rezultātam. Sākumā apskatot jebkuru skulptūru būs grūti ievērot, kāda tehnika ir izmantota, grūti saskatīt atšķirības, bet ja atpazīst šīs tehnikas un pārzin to veidus, var rasties lielāka izpratne par tēlniecību. Parasti māksliniekiem ir vieglāk atšķirt citu autoru darbu tehnikas.

Tēlotājmāksla islāma kultūrā

Feodālisma laikmetā, arābu valstu tautas, sniedza milzu ieguldījumu pasaules civilizācijas attīstībā. Arābijas, Sīrijas, Irākas, Ēģiptes, Tunisas, Alžīras, Marokas un mauru Spānijas viduslaiku kultūra bija svarīgs, progresīvs solis cilvēces attīstībā. Turklāt, arābi mācēja saglabāt (it īpaši zinātnes jomā) un nodot nākamajām paaudzēm daudz vērtīgu sasniegumu antīkajā mākslā. Tauta, kas apdzīvo Arābijas pussalu, kultūra ir pazīstama jau kopš seniem laikiem. Antīkie ģeogrāfi sauca dienvidu Arābiju par “laimīgo”. Šeit, pirmajos tūkstoš gados pirms mūsu ēras eksistēja bagātas vergturu valstis.

Zināmu ietekmi uz viduslaiku tautu attīstību, kas piederēja pie islāma kultūras, atstāja arī reliģija. Islāma izplatīšanās apliecināja monoteismu – ticību vienam dievam. Musulmaņu uzskatam par pasauli, kā par dieva radītu veselumu, bija liela nozīme raksturīgas estētiskās idejas veidošanā par “To”, it kā kopā nesaistītu, bet tajā pašā laikā vienotu visumu.

Islāms, tieši tāpat, kā visas viduslaiku reliģijas, attaisnoja feodālo ekspluatāciju un mudināja būt paklausīgiem valsta vadonim – kalifam. Neskatoties uz to, uzskati par pasauli un estētiskās cilvēku attiecības viduslaiku Austrumos nevar nosaukt tikai par reliģioziem priekštatiem. Viduslaiku cilvēku apziņā un viņu mākslinieciskajā domāšanā dzīvoja pretrunīgi uzskati par reliģijas tendencēm un reālo priekštatu par pasauli. Viens no slavenākajiem, tā laika zinātniekiem un filozofiem Avicenna atzina ne tikai dievišķās pasaules eksistēšanu, bet arī zinātniski – filozofisko zināšanu eksistēšanu neatkarīgi no reliģijas ticības. Daudzi, slavenie viduslaiku filozofi , apliecināja cilvēka gribasspēka un saprāta spēku, reālās pasaules vērtību, kaut gan parasti, atklāti nepauda savas ateisma pozīcijas.

Tēlotājmāksla islāma kultūra

Tēlotājmāksla arābu valstīs, tieši tāpat kā citās Austrumu viduslaiku valstīs, ir cieši saistīta ar attieksmi pret svētbildēm. Islāms noliedz iespējas attēlot dievības. Korānā, visticamāk, attēlotos seno cilšu dievus, sauc par sātana apsēstību. Kultu ēkās, bija stingri aizliegts izvietot cilvēku attēlus. Korāns un citas teoloģiskās grāmatas, tika rotātas tikai ar ornamentiem. Bet, sākotnēji, islāmā nebija reliģiozi noformēta likuma, kas aizliedza attēlot dzīvas būtnes. Tikai vēlāk, visticamāk, IX – X gadsimtā attieksme pret svētbildēm, tika izmantota lai aizliegtu noteiktas kategorijas attēlus, izskaidrojot to ar sodu pēcnāves dzīvē. Vēsture ir apliecinājusi, ka šie ierobežojumi, ne vienmēr un ne visur tika ievēroti. Viņiem bija nozīme un tie tika stingri ievēroti tikai īpaši pastiprinātas reliģijas uzmanības laikā.

Islāms nekad nav pieļāvis arī cilvēka vai citu zemes radību līdzību ar Dievu. Tieši tāpēc, telotājmāksla tika izslēgta no musulmaņu reliģiozas dzīves un palika tikai par laicīgās dzīves kultūru. Kaut gan Korāns neaizliedza attēlot cilvēkus un dzīvniekus, Muhameds, māksliniekus, kas to attēloja – nosodīja. Piešķirot attēlam reālu formu, cilvēks, it kā apstrīdēja Dieva tiesības uz radošumu un pārkāpa galveno islāma likumu. Kopš IX gadsimta, līdzīgi aizliegumi parādās arī svētajos rakstos, bet vienmēr atradās kāds tulks, kas skaidroja, ka aizliegums neattiecas uz attēlu ka tādu, bet gan uz tā izmantošanu kā pielūgsmes objektu.

Ja nav cilvēka attēla, tad nav arī portretu, ainavu, utt., izņēmums ir tikai grāmatu miniatūras. Nekas tamlīdzīgs musulmaņu mākslā nevarēja būt un arī nebija.

Tomēr, eksistēja arī laicīgā māksla uz kuru šis likums neattiecās. Tika radīti greznuma priekšmeti, pārrakstītas grāmatas, kas tika rotātas ar izcilām, smalkām miniatūrām. Miniatūru māksla lielu uzplaukumu guva Vidusāzijā, kā arī Mogulu impērijā.

Nobeigums nākamajā rakstā.

Tēlotājmāksla islāma kultūrā (2. daļa)

Turpmāk, nerakstītais likums par tēlotājmākslu un skulptūru, tika ievērots ne sevišķi stingri, bet nelielais skaits portretu un statuju, kas tika radītas izņēmuma kārta, nevarēja atstāt nekādu īpašu ietekmi uz mākslas attīstību. Turklāt, tādi darbi tika uzticēti māksliniekiem – kristiešiem. Pie tādiem mākslas darbiem pieder arī tie, kurus kalifi pasūtīja priekš sevis. Piemēram, kalifs Kovarnija, savā pilī novietoja statujas, kurās bija attēlots viņš pats, viņa sievas un verdzenes, kas spēlē uz mūzikas instrumentiem.

Bet, galvenais, islāma idejas nēsātājs bija un palika vārds, mākslinieciski noformēts un simbolu veidā. Galvenais musulmaņu mākslas veids – kaligrāfija un ornaments (arabeska) – vārda attēlošanas māksla un simbola attēlošanas māksla.

Islāms mākslu transformēja ģeometrijā, patstāvīgi pielietoja simetrijas principus, proporcionalitāti, mēroga maiņu lai iegūtu apbrīnojamu māksliniecisku efektu. Ģeometrijas pamatus plaknē zināja katra audēja, pat ja nezināja, tad intuitīvi saprata matemātiku (visticamāk, tas ir ielikts musulmaņu gēnos). Islāma arhitekti, lieliski pārzināja un pielietoja telpas ģeometriju. Ikviens islāma mākslas darbs atšķiras no citiem ne tikai ar precīziem matemātiskiem aprēķiniem, bet arī ar izsmalcinātu gaumi. Tieši tāpēc, piemēram, grāmatas un paklāji, iziet ārpus lietišķās mākslas robežām un kļūst par īstiem mākslas priekšmetiem.

Korāna svētie vārdi rotā māju sienas, arkas, tie ir iekļauti svēto rakstu grāmatās, attēloti uz audumiem, paklājiem, izstrādājumiem no keramikas, stikla, metāla, strūklaku pamatiem, kapu pieminekļiem, citiem vārdiem sakot, uz visa, ar ko musulmaņi saskaras savā ikdienas dzīvē. Šie vārdi iekļāva sevī ticīgā garīgo pasauli, deva viņam patiesu estētisko baudu. Kaligrāfija un ornaments – iekļauj sevī priekšstatus par bezgalīgo daudzveidību un skaistumu, ko ir radījis Allāhs, tāpēc nav brīnums, ka tie kļuva par musulmaņu mākslas pamatiem.

Rodas jautājums, kāpēc aizliegums attēlot dzīvas būtnes noveda līdz ornamenta kultam un iesaldēja tēlotājmākslu uz vairākiem gadsimtiem, kamēr tā ar savu iekšējo spēku neiekaroja patstāvīgu vietu zem saules (pārsvarā tas bija grāmatu miniatūras žanrs).

Negatīva attieksme pret attēliem, kas vēlāk izpaudās kā tēlotājmākslas vajāšana dzima kopā ar Korānu. Tās ir loģiskas, tā laika reliģijas filozofijas sekas.

Dievs, islāmā tika saprasts kā tīrs garīgums, tas bija attīrīts no jebkuriem zemes elementiem un līdzības ar cilvēku. Islāms piedāvāja racionālu, Dieva iepazīšanas ceļu. Aizliegums attēlot Dievu kļuva par aizliegumu attēlot cilvēku. Islāmā cilvēkam nav nekādas vērtības ārpus dievišķās idejas. Ja islāmā tiktu pieļauta cilvēka attēlošana, tas nozīmētu, ka tiek pieļauts kompromiss ar pagāniem. Korāns, piekopjot monoteisma ideju, gala rezultātā nonāca pie aizlieguma attēlot visu dzīvo, tāpēc, ka tas tika uzskatīts par Allāha darbību atdarināšanu.

Tas kalpoja par iemeslu tam, ka islāms vispār aizliedza tēlotājmākslu. Kategoriskais mākslas aizliegums islāmā kļuva par konflikta atspulgu starp divām, sabiedrības apziņas formām – iekšējo reliģijas apziņu un mākslu, bet konkrētāk, tēlotājmākslu un skulptūru. Bet, neskatoties uz naidīgumu un noliedzošo attieksmi, tautas radošo garu nebija iespējams nomākt un iznīcināt.

Modernās glezniecības virzieni

Modernisms jeb modernā māksla iekļauj sevī daudz un dažādu žanru. To var izjust vairākās nozarēs kā mūzikā, arhitektūrā un vizuālajā mākslā. Lielākā iespēja, ka to pamanīs ir glezniecībā, jo tur tas visvairāk izpaužas. Kā jau zināms modernajai glezniecībai ir daudz novirzienu un aizvien tiek radīti jauni. Neskatoties uz šo novirzienu daudzuma, cilvēkiem, kas šo jomu pārzin, būtu jāzina populārākie no tiem.

Impresionismā ir iespēja redzēt košas un tīras krāsas, reālas dzīves situācijas, kā arī novērojamas neparastas gaismu spēles. Šis ir viens no novirzieniem, kurā gleznojot krāsas netiek jauktas ar paletes palīdzību, bet tīras krāsas tiek uzklātas biezā kārtā uz audekla. Klājot krāsu, netiek gaidīts, kad pārējās uzklātās krāsas nožūs, tādā veidā ļaujot krāsām dabīgi sajaukties un rodas interesantas krāsu pārejas, tādā veidā arī saglabājas košie toņi. Jāatceras, ka impresionismā galvenais nav saturs, bet forma, kuras dēļ mākslas darbos netiek ievērotas proporcijas un kompozīcija. Arī šī iemesla dēļ šis mākslas novirziens sākumā netika atzīts. Impresionisma mākslinieki cenšas neievērot vispārpieņemtās normas un darbi nav “paklausīgi”.

Impresionisma pretstats – ekspresionisms. Kopīgais šiem žanriem ir tas, ka gan ekspresionisma, gan impresionisma darbos netiek ievērotas tradicionālās mākslas normas. Šajā novirzienā realitāte, kuru visi pieņem, ir izkropļota un darbā skaidri redzamas mākslinieka izpaustās emocijas. Gleznā parasti tiek attēlots kāds konkrēts mirklis un sajūtas tajā brīdī. Šī novirziena būtība ir tāda, ka krāsas, ar kurām tiek gleznots, ir nedabīgas un tehnikai netiek pievērsta tik liela uzmanība un precizitāte. Šī iemesla dēļ gleznas ekspresionisma stilā izskatās nereālas un nedabīgas. Šī paveida mākslinieki uzskata, ka gleznai nav jābūt perfektai, jo arī dzīvē nekas nav perfekts.

Abstrakcionisms ir paveids, kuram raksturīgs formu un krāsu attēlojums. Netiek attēloti noteikti objekti vai tēli. Šis ir mākslas virziens, kuru nesaprot vislielākā auditorija, jo darbā ir grūti saskatīt ko tieši mākslinieks ar darbu vēlējies pastāstīt. Bieži gleznās ir attēlotas ģeometriskas figūras, vai vienā tonī nokrāsota virsma. Ir jāmāk saskatīt abstrakcionisma darbu doma un emocijas.

Toties reālas un eksistējošas lietas ir iespējams redzēt gleznās, kas gleznotas fovisma stilā. Parasti tiek noliegta pasaules radīšana un veidota jauna. Šis paveids radās tādēļ, jo mākslinieki jutās apspiesti un centās radīt ko jaunu, savu pasauli. Šīm gleznām ir raksturīgi izmantot biezus, platus krāsu triepienus, tādā veidā aizpildot lielās formas. Šie lielie triepieni visbiežāk rada paviršu izskatu, kas vēlāk tiek papildināts ar neprecīzām un šķībām līnijām. Vissvarīgākā un raksturīgākā fovisma iezīme ir košas un nereālas krāsas.

Minimālismā ir iespēja redzēt maz, vienkāršas un ne sarežģītas ģeometriskas figūras. Šajās gleznās parasti tiek attēlota objekta būtība un nekas vairāk, jo šajā paveidā nav raksturīgs “smags” darbs ar daudz detaļām. Šos mākslas darbus visbiežāk nesaprot, jo gleznas ir vienkāršas un nekas daudz nav attēlots. Toties šīs gleznas sniedz savu ideju Viss nereālais, neiespējamais, kā arī dīvainais ir raksturīgs sirreālismam. Parasti gleznas šajā žanrā tiek saistītas ar citām pasaulēm, sapņiem vai murgiem. Gleznās ir iespēja redzēt lietas un parādības, kuras reālajā dzīvē nav iespējams redzēt. Šajā žanrā mākslinieki izmanto dažādas tehnikas, kā piemēram, nospiedumu tehnika, švīkājumi uz lapas, kā arī citas tehnikas. Šī žanra darbos galvenais nav to izpildījums, bet gan tas, kas tiek attēlots darbā.